Lai gan pārsvarā viņš traucas ar ātrumu tā ap 130 km/h, kas dodot īstu kaifu un neaprakstāmas sajūtas, tomēr soda punktus no ceļu policistiem neizpelnās. Pirmā braukšanas pieredze esot bijusi tieši pirms 20 gadiem – septiņu gadu vecumā, toreiz - vēl ar mammas ķiveri galvā, bet otrā beigusies ar izbaiļu asarām. Viņa „dreskodā” ietilpst cimdi ar pingvīniem, svina veste, šitaki ap potītēm un pleciem, bet kājās - kalipši. Ja vēl pavisam nesen pie eglītes mēs dziedājām populāro bērnu dziesmu par kamaniņām, kuras velk bērītis, bet iekšā sēž vectētiņš, tad, lai arī „Latvijas Dziesmu krātuves” viesis sēž, vai, pareizāk sakot- guļ, kamanās, tomēr viņš nav nekāds trauslais, nevarōgais un kuslais vectētiņš. Drīzāk otrādi - ražens, bez 5 cm divmetrīgs un nedaudz virs 100 kg „svarīgs” jauneklis. Iespējams, tikpat daudz, saskaitīts kopā, sver arī viņa nopelnītais cēlmetāls - zelts, sudrabs un bronza, turklāt arī kristāla globusi un neskaitāmi Pasaules un Eiropas junioru un pieaugušo čempionātu kausi un tituli. Tieši pirms 10 gadiem - 2016. gadā viņš kļuva par Jaunatnes olimpisko spēļu čempionu, bet iepriekšējās, Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs kopā ar Latvijas stafetes komandu izcīnīja bronzu.

Ziemā viņš gaida pavasari, jo tad varēs izkāpt no ledus renes un nodoties savai pirmajai sportiskajai kaislībai kopš 4 gadu vecuma – orientēšanās sportam, bet vasarā, ievērojot latviešu seno parunu – viņš taisa kamanas nākamajai sezonai.

Tieši pirms 20 gadiem - 2006. gadā viņa mamma Aiva Aparjode Itālijā startēja Turīnas Olimpiskajās spēlēs, bet 20 gadus vēlāk, turpinot slavenās latviešu kamaniņbraucēju dinastijas tradīcijas, pa Kortīnas d’Ampeco trases 1730 metriem un 16 virāžām trauksies gan viņa māsa Kendija, gan viņš pats. LR2 „Latvijas Dziesmu krātuvē” tieši Milānas un Kortīnas d’Ampeco Olimpisko spēļu laikā savas īpašās dziesmas kopā ar stāstiem par tām izvēlas olimpietis, kamaniņu braucējs Kristers Aparjods.