Viņa ir trausla, maiga, gaisīga un sievišķīga. Arī žilbinoša, valdzinoša, temperamentīga un harizmātiska. Viņai „piemītot tas īpašais neizbēgamā talanta tips, kas darot laimīgus citus” - tā apgalvo viņas jomas kritiķi. Savukārt pati atzinusi, ka viņas laime un nelaime, spožums un posts esot hiperjūtīgums. Tomēr relaksējošu sajūtu viņai sniedzot apziņa, ka „visi par viņu zinot visu. Pat to, ko pati nezinot”. Ko tad mēs zinām? Viņa ir Margareta, Margarēta, Marianna, Roze, Roza, Rozāle, Flora, Jasmīne, Laimdota, Džudīte, Izabella, Stella, Blanša. Arī putns, prusaks, govs un Ņurbuļa/Burbuļa daļa. Viņas relikviju skapītī ir Blanšas sarkanā lūpukrāsa, Antigones smaržas, tamborēts sklandurausis un Swarovski kristāla knupītis. Viņa rotājusies ar Elzas Radziņas kulonu un pirkstā vilkusi Antas Klints gredzenu. Savu skatuves karjeru sākusi Dailes teātrī, titullomā reiz populārajā muzikālajā kases grāvējā „Leģenda par Zaļo jumpravu", bet vēlāk bijusi redzama „Teātra Observatorijas” izrādēs.

Savulaik viņa saņēmusi „Spēlmaņu nakts" nomināciju Jaunā skatuves māksliniece, ieguvusi arī „Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātiju balvu, septiņas reizes nominēta un pērn beidzot apbalvota ar Gada labākā aktrises titulu. Viņa saukta par vienu no savas paaudzes spožākajām skatuves māksliniecēm, viņa iekļauta akadēmiskajā izdevumā par Latvijas teātru visu laiku izcilākajiem aktieriem, sākot no latviešu teātra pirmsākumiem līdz mūsdienām – grāmatā „100 izcili Latvijas aktieri”.

Pie viņas ikrīta rituāla piederot Bībeles lasīšana, savukārt vakaros viņa valdzina un šarmē, uzmirdz un saviļņo uz Nacionālā teātra skatuves. Turklāt, kā komentē publika - viņa „skatītāju pilnībā pārņem savā varā”. Šoreiz arī LR2 „Latvijas dziesmu krātuvē” galvenajā lomā savas īpašās dziesmas kopā ar stāstiem par tām izvēlas Nacionālā teātra aktrise Maija Doveika.

Maijas Doveikas īpašās dziesmas:

  • galvenā tēma no filmas „Mātes piens”
  • Mežā - Turaidas Roze
  • Ritēja rats no izrādes „Asins kāzas” - Toms Auniņš un Vladislavs Nastavševs
  • Dzīvā ūdens avots - Anete Kozlovska
  • Vēl viena klusā daba - Prāta Vētra