Pasaules komiķu galerijas lielākā zvaigzne droši vien ir Čārlijs Čaplins ar savu smieklīgo cilindru, spieķi un gaitu un skumjajiem jokiem. Latviešu humora meistaru zvaigznājā visspožākais spīdeklis, protams, bijis Edgars Liepiņš, caur kura nebēdnībai allaž bija nojaušama viņa sirsnība un smeldze. Šodien aktieri un dziedātāju pieminam 90. jubilejā, kas šoreiz atzīmēta visai plaši – ar koncertu virkni, pulcējot Liepiņa sadarbības partnerus, komponistus, mūziķus, dziedātājus, un arī šovakar daži teikumi par šo izcili talantīgo un savdabīgo skatuves mākslinieku.

Ienācis Valsts Jaunatnes teātrī pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā, Edgars Liepiņš kopumā Latvijas teātrī, kino, televīzijā un radio nospēlējis pāri par 300 lomu. Un nebija tāda nostūra mūsu zemītē, kuru aktieris nebūtu piedziedājis un ar jokiem pierunājis: pirms nieka 30 gadiem droši varēja teikt, ka Liepiņu pazina un mīlēja visi. Par viņu sakāms kā par dažu labu lielisku skatuves mākslinieku – nav mazu un lielu lomu, ir tikai mazi un lieli aktieri, un Liepiņš bija liels. Vispirms gan viņam tika atvēlētas zēnu lomas, līdz nāca viņa aktiermeistarības virsotne – titulloma uzvedumā „Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli”. Un kā kontrasts nopietnajam darbam teātrī – Mirdzas Ramānes jau 50. gados radītā komiskā personāža Hugo Diega atdzīvošanās televizoru ekrānos. Tad arī visi skatītāji Liepiņu iepazina kā savdabīgu un interesantu dziedošo aktieri, par skaistu viņa balsi nevarēja nosaukt, taču, arī nedziedādams kā lakstīgala, viņš katru skaņdarbu padarīja par aktiermeistardarbu, neaizmirstamu priekšnesumu. Tajā savijās smeldze, joki, patiesīgums, aizrautība – visu, ko Edgars darīja, viņš darīja no sirds, vai tas būtu mūsu dainu lasījums, vai sulīgas humoreskas.

Līdzīgi kā daudziem, mūsu estrādes mūzikā Liepiņa, iespējams, augstākais sasniegums bija sadarbība ar komponistu un pianistu Raimondu Paulu, kas īstenojās divās dziesmu programmās – vispirms abi satīras cienītāji ķērās pie Disnberģu Ernesta rīmēm un tapa programma „Rīga toreiz, Rīga šodien”, kam sekoja sadarbība jau ar dzejnieku Valdi Artavu un jauns ziņģu birums. Dziesmas 1979. gadā tika ieskaņotas, kaut Edgars Liepiņš sākumā šaubījās, vai tiks galā ar sev neierasto darbu. Bija apsolīts tās izdot skaņuplatē, līdz programmai „Trīs runči” uzmanību pievērsa cenzūra. Skaidrs, ka ēverģēlīgais ieraksts tika aizliegts, un šis laikam ir tas retais gadījums, kad plauktā nolikts Raimonda Paula albums. Jaunatnes teātri, kur notika abu Tautas skatuves mākslinieku koncerti ar nosaukumu „Senas un jaunas ziņģes”, gāza apkārt, taču pēc piecpadsmitās reizes koncerti tika aizliegti.

Tad caur paziņām skaņu režisors Aleksandrs Grīva lenti aizgādāja uz Zviedrijas radio, kur Latvijas sekciju vadīja Vilnis Zaļkalns. Ar viņa starpniecību jau Hamburgā 1981. gadā klajā nāca dubultā skaņuplate „Rīga toreiz, Rīga šodien”, kuras kopijas nonāca vai katrā namā arī šeit, Latvijā. Ja teātrī par Edgara Liepiņa lomām teica, ka tās ir filigrāni mākslas darbi, tad tas pats sakāms par viņa darbu ne tikai ierakstos, bet arī koncertos. Viņš visu darīja no sirds, alka būt pie saviem skatītājiem un klausītājiem, un, kad Pauls atrada citus favorītus, uzaicināja sadarboties komponistus Juri Kulakovu un Mārtiņu Braunu.

Kulakovs pēc aktiera pasūtījuma sacerēja pārdesmit dziesmu ar latviešu klasiķu dzeju, ko Liepiņš izpildīja koncertos kopā ar Valdi Muktupāvelu un vēl pāris mūziķiem. Kāda melodija no šīs programmas 1986. gadā pat iekļuvusi „Mikrofona” aptaujā, veiksmīga bija sadarbība arī ar komponistu Mārtiņu Braunu – gan ar Juri, gan Mārtiņu Edgars ne vienreiz vien ciemojies arī pie trimdas tautiešiem, 1993. gadā pagūdams apceļot arī Austrāliju. Toreiz kopā ar Kulakovu dziesmotos vakarus Liepiņš aizpildīja ar latviešu dainu, dziesmu un ticējumu skandējumiem, kas bagātīgi piebārstīti ar politisku un seksuāli vaļīgu satīru. Pats dziedošais aktieris saskaitījis, ka sagatavojis apmēram 15 dažādas dzejas un dziesmu programmas, pāris no tām tapušas arī kopā ar Jaunatnes teātra pianistu un komponistu Andreju Laukmani, arī apvienību „Ārprāc ‘88” - grupas „Pērkons” mūziķiem.

Un tomēr mūža nogalē Liepiņš palika viens un vientuļš – kāpēc tā notika, uz to grūti atbildēt… Varbūt ģimene un apkārtējie bija pārāk aizņemti ar savām rūpēm, kamēr Edgars aizrāvās ar dziednieku apmeklējumiem, nevis meklēja tradicionālās medicīnas palīdzību savām kaitēm. Starp citu, dzeršanu Liepiņš atmeta jau tālajā 1973. gadā, turpmāk labprāt jokodams par šo atkarības tēmu, taču interesei par daiļo dzimumu nezaudēja līdz mūža galam. Vēl savā pēdējā Vislatvijas turnejā Latvijas zvaigznes, savienojieties kopā ar Latvijas radio bigbendu un diriģentu Gunāru Rozenbergu Edgars nopietni koķetēja ne tikai ar mūsu pirmajām skaistumkaralienēm, bet arī dziedātāju Maiju Lūsēnu, kas toreiz bija dalībnieku pulkā. Jā, publikas priekšā Liepiņš vienmēr bija šarmants, aizmirsa visas grūtības, atdeva savu talantu mums no visas sirds, par ko vēl tagad esam viņam pateicīgi. Par godu izcilā skatuves mākslinieka 90. jubilejai viņa kādreizējie biedri sapulcējušies koncertu sērijai, kas nākamgad turpināsies Cēsīs, Saldū, Alūksnē, tās dalībnieku vidū Juris Kulakovs, Mārtiņš Brauns, Zigfrīds Muktupāvels un citi. Un šodien aktiera 90. jubilejas dienā Edgara Liepiņa degsmi jums atgādināšu Jura Kulakova dziesmā „Tumsības sega kluso dabu sedz”, kas ar Imanta Ziedoņa vārdiem tapusi 1987. gadā.