Nosvinēta ne tikai Latvijas simtgade, bet arī Aleksandru vārdadiena – tad nu atgādināšu par kādu mūsu mūzikā ievērojamu Aleksandru, proti, skaņu režisoru Aleksandru Grīvu, kura 80. jubileja bez pienācīgās ievērības paslīdējusi garām ne tikai man, bet arī citiem mūzikas pazinējiem. Aleksandram Grīvam veltīta pat vesela grāmata, kuras autore Lia Guļevska izdevumā „Panākumu kāpņu augšgalā nekad nav burzmas” 2004. gadā iztaujājusi kā pašu skaņu mākslas meistaru, tā apkopojusi līdzcilvēku spriedumus un vērtējumus. Labi, ka tas paveikts, jo jau gadu vēlāk 2005. gada 6. jūnijā Grīvas sirds pārstāja pukstēt. Viņa nozīmīgais devums mūsu mūzikas industrijā godināts ar Latvijas mūzikas ierakstu Balvu par mūža ieguldījumu, un skaņu režisora darbs klausītājam lielākoties paliek nepamanīts, līdz ar to arī šo skaņu meistaru vārdi.

Aleksandrs Konrāds Grīva, kas pats sevi pieskaitīja lībiešiem, pasaulē nācis 1938. gada 9. februārī Rīgā, Aleksandra un Aleksandras ģimenē. Jā, tieši tā – skaņu režisora tēvs Aleksandrs Grīva strādāja par viesmīli Vērmanes dārza restorānā, bija viens no labākajiem šajā jomā, apkalpojis pat diplomātiskās pieņemšanas pie Kārļa Ulmaņa. Raksturā Grīva bijis lepns un pašpārliecināts, šīs īpašības noteikti mantojuši viņa bērni, gan dēls Aleksandrs, gan meita Gerda, kuru kā diktori Riekstiņu vai Sinkēviču noteikti atceras daudzi klausītāji. Droši vien Gerda savu skaistumu mantoja no mammas Aleksandras, kas bijusi ļoti pievilcīga sieviete. Strādāja par modes konsultanti, arī manekeni, diemžēl palika bez labas izglītības, toties izskoloja savus bērnus.

Aleksandrs Grīva vispirms mācījās Rīgas 49. vidusskolā, jau bērnībā, tāpat kā māsa, spēlēja klavieres. Pēc diviem gadiem Rīgas 1. ģimnāzijā, Saša sajuta lielu interesi par mūziku un iestājās J. Mediņa mūzikas vidusskolā. Protams, saistīja arī džezs kā jau citus jauniešus. Netrūka arī muzikālu draugu, no kuriem viens bija čellists Māris Villerušs, kas agrā jaunībā arī iesaistījies kādā deju mūzikas ansamblī. Iededzies ar domu kļūt par diriģentu, topošais kordiriģents Grīva pēc 2. mediņskolas kursa traucās uz Maskavu, lai stātos konservatorijā un studētu simfoniskā orķestra diriģēšanu. Taču tur paziņoja, ka vispirms jāpabeidz mūzikas vidusskola. Aizvainotais jauneklis devās uz Cēsīm, kur sāka vadīt vietējo kori, pabeidza Cēsu mūzikas vidusskolu un iestājās Latvijas konservatorijas kordiriģēšanas nodaļā. Viņa pedagogu bija Jānis Dūmiņš, kura māsa Monika kļuva par Grīvas pirmo sievu. Jau tolaik Aleksandrs sāka aizrauties ar skaņu režiju, bija ļoti aktīvs arī citās nozarēs, sāka dziedāt korī „Ave Sol” pie Imanta Kokara. Savukārt pirmo skaņu režisora pieredzi Grīva guva Latvijas TV pie Ģederta Ramana, un darbs pie skaņu pults veicās ļoti labi. Kad bija vajadzība pēc ierakstiem, Aleksandrs devās uz Latvijas radio, un drīz vien skaņu režijā sajutās kā zivs ūdenī. Televīzijā viņš strādāja no 1959. līdz 1966. gadam, sekoja karjera jau Vissavienības firmas „Melodija” skaņu ierakstu studijas mākslinieciskā vadītāja amatā.

Tieši Grīva savulaik uz pirmās skaņuplates ierakstu aicināja Raimondu Paulu, sekojot raženai sadarbībai. Tieši Grīvas ideja bija elektroniskās mūzikas projekts, kurš ieguva nosaukumu „Zodiac”, ar Jāņa Lūsēna skaņdarbu skaņuplati uzstādot pārdošanas rekordu – vairāk nekā 20 miljoni toreizējā PSRS. Šajā ieskaņojumā dzirdama arī Aleksandra meitas Zanes balss, skaņu režisoram otrajā laulībā dzimis arī dēls Patriks, ievērojams darbonis mūsu mūzikas biznesā. Skaņu režisoram Aleksandram Grīvam varam pateikties arī par Sv. Pētera baznīcas zvanu melodijā, skaņuplašu sērijām, kas tika veltītas latviešu folklorai, vēsturiskajām ērģelēm, Latvijas literātu ierakstiem. Bet populārajā žanrā vissvarīgākā, protams, palikusi sadarbība ar Raimondu Paulu un mūsu tā laika estrādes solistiem. Arī viņi uzskatīja, ka tik skaidri un precīzi kā Aleksandrs Grīva neviens cits nespēj formulēt savas prasības. Interesanti, ka Grīvas otrajai dzīvesbiedrei, māksliniecei Guntai Liepiņai-Grīvai arī ir pastarpināta saskare ar Latvijas radio – daudzus gadus no rītiem pie radioaparātiem vingrojām viņas tēva, Kārļa Liepiņa mundrās balss pavadīti. Guntas māsasmeita savukārt ir lieliskā flautiste Dita Krenberga, tātad mūzikā ievijusies Grīvu un viņiem radniecīgo ļaužu dzimta. Zīmīgi, ka tieši Aleksandrs Grīva 1966. gadā veicis Latvijā pirmo stereofonisko ierakstu, kas notika Doma baznīcā ar bulgāru vīru kori „Gusla”, līdz ar to mēs viņu varam saukt par vienu no mūsu ierakstu industrijas pamatlicējiem. Un 80. jubilejas gadā skaņu režisoru Grīvu pieminēsim ar vienu no viņa neskaitāmajiem ieskaņojumiem – Aleksandra laba drauga, tenora Jāņa Zābera priekšnesumu Arvīda Žilinska dziesmā Aktiera mūžs ar Moniku Grīvu pie klavierēm.