Iespējams, ģitārista Māra Beļicka vārds daudziem nav pazīstams – un tas ir dabiski, jo mūziķis no šīs zemes šķīries jau 1981. gadā, tomēr ir ļaudis, kuri joprojām Beļicki sauc par labāko Latvijas ģitāristu. Viens no viņa ģitārspēles skolēniem ir blūzmenis Valdis Vanadziņš, taču ierakstu, kuros būtu dokumentēta Beļicka ģitārspēle, diemžēl saglabājies pavisam maz, un, protams, vienu no tiem drīz vien dzirdēsiet par godu Beļicka jubilejai – 6. jūlijā viņam paliktu 65 gadi.

Reizē šis stāsts būs arī atgādinājums par Latvijas mazpilsētu Auci, kam mūsu rokmūzikas attīstībā, izrādās bijusi visai būtiska loma. Kad pasaule sajūsminājās par bītliem, Auces puiši neatpalika, paši taisīja ģitāras, šuva kļošenes, un mazpilsētā bija veselas trīs grupas, vienā no tām spēlēja arī Māris Beļickis.

Pasaulē viņš nācis netālu no Lietuvas robežas, Rubā, kur Beļicki dzīvoja mājā ar skaistu nosaukumu Laimeskalni. Tur vēlāk viesojušies arī Māra Filharmonijas darbabiedri – slaveni mūziķi, un mūzikas mīlestība ģitāristam bijusi šūpulī ielikta. 1951. gada 6. jūlijā dzimušā Māra vectēvs pašmācības ceļā apguva klavieru un vijoļspēli, Rubā vadīja kori un kapelu, kas spēlē kāzās un ballēs. Vectēvs mazdēlam nopirka vijoli, taču to spēlēt Māri nepatika, labāk viņš ķērās pie akordeona, spēlēja arī klavieres, bet Auces mūzikas skolā nonāca klarnetes klasē. Arī savā pirmajā ansamblī Māris Beļickis spēlēja klarneti, tad saksofonu, spēlēja akordeonu un tad ķērās pie ģitāras. Taču dārziņskolā ģitāras klases nebija, un jaunietis mācības turpināja klarnetes klasē. Dārziņskolas mierīgo gaisu tolaik jau krietni samaisījusi bija Zigismunda Lorenca un Borisa Rezņika dibinātā Eolika. Beļickis bija trāpījis vienā klasē ar vēlāko komponistu Mārtiņu Braunu, un abi drīz vien iesaistījās režisora Alvja Birkova rokgrupā Dzintara lelles, kur solists bija arīdzan klasesbiedrs - Viktors Zemgals, toreiz Burakovs. Interesanti, ka Dzintara lellēs Beļickis spēlēja klavieres, nevis ģitāru, kuru strinkšķināja Brauns. Jaunekļi klausījās no ārzemēm atceļojušus rokmūzikas ierakstus, apguva arvien nopietnāku repertuāru, viņu skatuves mēģinājumi dažkārt notika Auces kultūras namā.

Dārziņskolu Beļickis tā arī nepabeidza, un nācās iet armijā. Kāds izkārtoja, ka talantīgo jaunekli atstāja turpat Rīgā, štāba orķestrī, kur bija jāpūš klarnete, bet deju vakaros Virsnieku namā varēja spēlēt ģitāru. Beļicka virtuozo spēles manieri laikabiedri salīdzinājuši ar slaveno Karlosu Santanu, savu meistarību izcili talantīgais ģitārists slīpēja arī restorānos - viesnīcas Latvija bārā, Jūras pērlē, Lido, Septiņās māsiņās un citur. Diemžēl mūziķim neizdevās izbēgt no zaļā pūķa apskāvieniem, alkohols pavadīja Māri līdz viņa trauksmainās un īsās dzīves traģiskajam noslēgumam.

1975. gadā Māris Beļickis sāka strādāt Ulda Stabulnieka vadītajā Latvijas filharmonijas ansamblī, Beļickis arī rakstīja aranžējumus un pavisam labi dziedāja piebalsis. 70. gadu otrā puse aizritēja nemitīgos koncertos Latvijā un Padomju savienībā vispirms ar Stabulnieka ansambli, tad 1978. gadā slaveno ģitāristu Beļicki uz Modo uzaicināja slavenais Raimonds Pauls. Pēc Maestro aiziešanas vadības groži pārgāja pie Zigmara Liepiņa, un Beļickis laikam nolēma, ka nu dzelzs disciplīnai pienāks gals. Taču Liepiņš izrādījās vēl bargāks cīnītājs pret disciplīnas pārkāpējiem, Beļickim tika pieteikts ultimāts – vai nu nekādas dzeršanas, vai no Modo jādodas prom.

Pēc tam, kad Māris nebija laikā ieradies uz ierakstu, no Filharmonijas ansambļa nācās aiziet, un Beļickis atgriezās krogu ansambļos. Sekas bija liktenīgas –1981. gada 4. janvārī Mārim kopā ar Egila Straumes džeza ansambli bija jādodas uz koncertiem Ļeņingradā, taču šai rītā ģitārists bija izlēcis pa logu. It kā pārdzīvodams par taksometrā aizmirsto vērtīgo ģitāru, kuru godīgais taksists jau pēc Beļicka nāves atveda uz viņa dzīvokli. Tik dramatisks bija neparasti talantīgā mūziķa dzīves noslēgums vien 30 gadu vecumā, un atmiņas par viņu glabā draugi un nedaudzie ieraksti, kuros skan Māra Beļicka ģitāra. Pieminot mūziķa 65. dzimšanas dienu, kas svinama 6. jūlijā, šovakar piedāvāju noklausīties Ulda Stabulnieka instrumentālo skaņdarbu, kam ģitārists arī dziedās līdzi un ieskanēsies arī Sandras Ozolītes balss. Šo 1976. gadā iemūžināto kompozīciju Uz priekšu šovakar dzirdēsiet pirmoreiz .