Ja par dažu populāru mākslinieku slimībām uzzinām laicīgi un cenšamies palīdzēt, tad par dziedošā aktiera un dziesmu autora Harija Ozola nāvējošo kaiti pat neilgi pirms viņa aiziešanas mūžībā 2015. gada 25. maijā zināja pavisam nedaudzi. Savu veselības stāvokli viņš turēja noslēpumā, taču trakulīgajā jaunībā sabeigtā veselība nebija atgūstama, un Harija pelni guldīti blakus viņa leģendārajai mammai, aktrise Antrai Liedskalniņai. Neticami, bet 10. novembrī Harijam Ozolam būtu svinama tikai 55. jubileja, kuru nu pieminam bez paša gaviļnieka.

Kā jau aizņemts cilvēks, aktrise Liedskalniņa daudz nejaucās sava vienīgā dēla gaitās, taču nopirka ģitāru, kad Harijs to palūdza. Jaunietim bija tikai divpadsmit, kad viņš sēdēja lapenē un klausījās, kā kāds kaimiņš dzied tā sauktās blata dziesmas. Un arī Harijam sagribējās iemācīties spēlēt ģitāru, ko viņš arī izdarīja. Klausījās Vladimira Visocka ierakstus, protams, arī tolaik modīgo „ABBU” un „Smokie”, cienīja smago roku. Taču mūzika tobrīd nebija Harija galvenais dzīves aicinājums, jo viņš sapņoja par teātri. Paša muzicēšana nopietnākās sliedēs ievirzījās tad, kad puisis iestājās kinoaktieru studijā un iepazinās ar citu topošo aktieri un dziesminieku Juri Hiršu, kurš ļoti labi spēlēja ģitāru un jau sacerēja pirmās dziesmas. Abi sāka dziedāt kopā, sākumā brauca līdzi Harija mammai uz viņas koncertiem, tad veidoja paši savas programmas. Tā bija Harija pirmā nopietnā mūzikas skola, kaut gan dziedāšanu, protams, viņam mācīja arī Konservatorijā, kur vokālajā meistarībā topošos aktierus skoloja  Anita Garanča.

Dziedošajiem aktieriem parasti ir ļoti svarīgi, par ko viņi dzied, tāpēc šādi priekšnesumi klausītājiem nereti iet vairāk pie sirds nekā skolotu vokālistu pareizi nodziedātās notis. Harijs Ozols savas dziesmas lielākoties veltīja mīlestībai, pie nopietnas un aktīvas komponēšanas ķerdamies pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, pielicis punktu savam aktiera darbam. Dziedāšanu kolēģu pulkā viņš bija izmēģinājis apvienībā „Rīga – Tobago mīlestība nerūs”, un nākamais projekts ar nosaukumu „Līdz galam” apvienoja Harija, Edgara Pujāta un Egona Dombrovska balsis, piedaloties mūziķim Didzim Rijniekam ar aranžējumiem.

„Līdz galam” izdeva divus albumus, sekoja Ozola un Rijnieka kopdarbs grupā „Romeo”, kas jau bija samērā svaiga un spēcīga roka un popmūzika. Taču aktīvu koncertdarbību Harijs spēja izvērst vienīgi kopā ar dziedātāju Santu Zapacku, kura kļuva par iejūtīgu Ozola dziesmu izpildītāju, un duets ātri vien iekaroja klausītāju sirdis. Par lielāko Ozola un Zapackas hitu kļuva dziesma „Gabaliņš no sirds”, un šī romantiskā stīga tika ieturēta visās publikai piedāvātajās dziesmu programmās. Katram koncertam Ozols rūpīgi gatavojās, atlasīja repertuāru un savas aiziešanas gada rudenī bija iecerējis sagatavot savai slavenajai mammai veltītu koncertu. Iecere palika nepiepildīta, tāpat kā labāko dziesmu izlases izdošana, un nu dziedošo aktieri un dziesmu autoru Hariju Ozolu jums atgādināšu ar kādu 20 gadus senu skaņdarbu, dziesmu „Balāde”, kas dziedāta arī duetā ar Zapacku, taču pirmoreiz ieskaņota projekta „Līdz galam” pirmajā albumā 1999. gadā.