Ventas Vīgantes vārds latviešu populārās mūzikas mīļotāji sirdīs nesaraujami saistās ar slaveno „Silavas valsi”, Induļa Kalniņa dziesmu no lugas jeb, kā pati autore to apzīmējusi, pedagoģiskās poēmas „Palmas zaļo vienmēr”. Pēc profesijas viņa bija skolotāja, kā jau vairums latviešu rakstnieku, ilgus gadus mācot bērniem un jauniešiem latviešu valodu un literatūru, Vīgante gluži dabiski nonāca pie vajadzības paplašināt savu auditoriju, pašai kļūstot par rakstnieci. Taču daiļrades apvāršņi aizsniedzās līdz pat operešu libretiem, sadarbība ar Arvīdu Žilinski un Jāni Kaijaku Ventas Vīgantes vārdu ierakstīja mūsu muzikālā teātra vēsturē, un 9. oktobrī atskatāmies uz viņas 105. jubileju.

Latviešu literatūrā Venta Vīgante ienāca samērā vēlu jau kā nobriedusi personība ar lielu dzīves un pedagoģiskā darba pieredzi. Viņa dzimusi 1913. gada 9. oktobrī Jelgavā, strādnieku ģimenē. Beigusi Jelgavas klasisko ģimnāziju, Jelgavas skolotāju institūtu. Studējusi Universitātes Filoloģijas fakultātē, no 1935. līdz 1989. gadam strādājusi dažādās Latvijas skolās, no kurām pirmā bija Ezeres skola, kur Vīgante, īstajā uzvārdā Bērziņa, dzimusi Brūvere, arī uzrakstījusi savu pirmo lugu. Vīgante strādājusi Asītes, Vaiņodes un arī Gulbenes pamatskolā. Bijusi direktore Dzērves septiņgadīgajā skolā un Irlavas vidusskolā, un tieši šajā amatā būdama, viņa piedzīvoja tos milzu panākumus, kādus atnesa lugas „Palmas zaļo vienmēr” panākumi. Dailes teātrī tā izrādīta 153 reizes, to iestudējuši arī neskaitāmi Tautas teātri un pašdarbības kolektīvi, ap divdesmit teātru ārpus Latvijas. Audzināšanas problēmām, skolas un ģimenes attiecībām veltītas vēl trīs Ventas Vīgantes lugas „Kad rūsa plaiksnās”, „Diena sākās kā parasti” un „Parastais 1x1”, kam sekoja auglīga darbošanās citā druvā - muzikālajā komēdijā.

1964. gadā Rīgas Operetes teātrī iestudētā Arvīda Žilinska operete „Dzintarkrasta puiši” ar Vīgantes libertu kļuva par neapstrīdamu „sezonas naglu”. Muzikālās komēdijas žanram tuvs bija arī dzirkstīgās vodeviļas „Pēter, kur tavi dēli?” uzvedums Dailes teātrī 1965. gadā, kuru atkal labi balstīja Induļa Kalniņa mūzika. Sekoja libretistes pienākumi Jāņa Kaijaka operetē „Trešais tēva dēls” un atkal Žilinska darbā „Tikai rozes”. Rakstnieces un pedagoģes mūža gājums noslēdzās 1994. gadā Rīgā, bet šovakar atmiņas par viņu uzvilnīs, skanot Arņa dziesmai no operetes „Dzintarkrasta puiši” Jāņa Zābera sniegumā 1970. gada ieskaņojumā.