19. oktobrī ne tikai literatūras cienītāji atskatījās uz dzejnieces un dramaturģes Elīnas Zālītes 120. jubileju, jo viņas dzejoļi daudz komponēti un tieši Zālītes librets bija pamatā panākumiem ļoti bagātajai Arvīda Žilinska muzikālajai komēdijai „Zilo ezeru zeme”, kas tika izrādīta Rīgas Operetes teātrī. Diemžēl gadu pēc pirmizrādes, kas notika 1954. gada pavasarī, Zālītes šīs zemes ceļi noslēdzās. Tobrīd jau viņa bija ieguvusi LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces titulu, bija Padomju Latvijā augsti vērtēta literāte, un tautieši trimdas aprindās viņu vainoja izdabāšanā jaunajai varai.

Iespējams, kādas ideoloģiskas notis ieskanējās Zālītes padomju laika lugā „Atgūtā dzimtene” vai komēdijā „Vārds sievietēm”, un, protams, darbaļaužu tikums un prieks par dzimtenes izaugsmi iedzīvināts arī operetē „Zilo ezeru zeme”. Patiesībā populārajā dziesmā „Mana dzimtene jaukā” Elīna Zālīte oriģinālā bija rakstījusi „mana dzimtene jaukā, mana sentēvu zeme”. Bet vārds „padomju” tika iesprausts pēc abu autoru kopīgas vienošanās, lai tādējādi nogludinātu darba ceļu uz iestudējumu toreizējā Rīgas Muzikālās komēdijas, vēlākajā Operetes teātrī. Lai gūtu nepieciešamo noskaņojumu, radošā brigāde 1953. gadā devusies piedzīvojumiem bagātā ekspedīcijā uz libretā atainoto spēkstacijas celtniecības vietu triju republiku robežu krustojumā pie Drisvjatu ezera. Vairākkārt automašīna iestigusi pavasara dubļainajos ceļos, nācies to stumt, un kāds tiltiņš atradies pavisam zem ūdens, tomēr, spītējot izbailēm, Žilinskis un Zālīte nonākuši galamērķī. Rakstniece konsultējusies ar inženieriem, lai panāktu lielāku reālismu uzvedumā, sākotnējais operetes nosaukums bijis „No sirds uz sirdi”, kas vēlāk aizstāts uz formālo – „Tautu draudzība”, līdz nomainīts pret komponista Žilinska dzīvesbiedres Mildas ieteikto „Zilo ezeru zeme”, atspoguļojot autoru iespaidus par Latvijas skaistumu pēc pavasarīgā brauciena uz būvbedri.

Viegls nav bijis arī Elīnas Zālītes dzīves ceļš, jo Gaujienā, Vosos 1898. gada 19. oktobrī dzimusī meitene pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā saslima ar plaušu karsoni, kam sekoja tuberkuloze un ilga ārstēšanās. Bērnību Apē pavadījusī Zālīte mācījās Valkas meiteņu ģimnāzijā, taču literatūrai pievērsās tieši slimošanas laikā. Pirmais dzejolis publicēts 1923. gadā, iepriekš nokārtoti gala eksāmeni ģimnāzijā, kam seko skolotājas darbs Alūksnē. Apgūtas dažādas svešvalodas - krievu, igauņu, vācu, franču, angļu, somu un itāļu, paverot ceļu tulkotājas darbam, kas arī iemūžinājis Zālītes uzvārdu mūsu literatūrā, līdzās pašas sarakstītajām lugām un dzejoļiem.

Jau pirmā Elīnas Zālītes luga „Bīstamais vecums” guva lielus panākumus, sekoja dramaturģes darbs Dailes teātrī, romānu rakstīšana, dzeju krājuma „Sila ziedi” izdošana. Sākotnēji viņa domājusi savu grāmatiņu saukt „Kaķpēdiņas”, taču ne vienmēr nodomus izdevās īstenot.

Savu dzīvesbiedru aktieri Herbertu Zommeru Elīna Zālīte atrada teātra vidē, kur arī darbojās pēc 2. pasaules kara. Ar Elīnas Zālītes skaisto dzeju sacerēts daudz brīnišķīgu dziesmu, kuru autoru vidū gan Raimonds Pauls, gan Māris Sloka, radot hitu „Mazā dvēselīte”, un interesanti, ka dzejnieces vārdu daudzina arī dziesma „Virši zili”, kuras melodija aizgūta no krievu romances. Kā norāda pianists Ventis Zilberts, tad kādā publikācijā par komponistu, aranžētāju, pūtēju orķestru un kordiriģentu, trompetistu Jāni Zvaigzni (1912-1990) minēts, ka tieši Zvaigzne bijis tas, kas savienoja romances melodiju ar Zālītes dzeju apmēram 50. gadu vidū. Šī dziesma zināma daudziem, tāpat kā romāns „Agrā rūsa” par meiteni Elzu, kas meklē laimi naudā, bet viļas, un noteikti daudz zelta graudu rodams Elīnas Zālītes Kopotu rakstu 4 sējumos, kā arī apmeklējot viņas memoriālo māju Apē, kur ir arī Elīnas Zālītes iela. Šovakar baudiet, kā viņas dzeja iedvesmojusi komponistu Zigmaru Liepiņu - 1987. gadā Margaritas Vilcānes ieskaņotajā dziesmā „Skumjas”.