Mēs, radioļaudis, joprojām atceramies un skumstam par Ungaru Savicki, mūsu ilggadējo kolēģi, kura mūža gājums tik negaidot noslēdzās, nepierakstītus atstājot ļoti daudzus atmiņu stāstus. Arī par tiem laikiem, gan Savickis atkal pievērsās bērnībā līdz 8. klasei apgūtajai vijoļspēlei, tikai šoreiz kopā ar VEF kultūras pils vijolnieku ansamblī „Kantilēna”.

Vienlaikus ar radio skaņu režisora darbu, kas klausītāja acīm allaž paliek nemanāms, Ungars ar savu vijoli „Kantilēnas” sastāvā no 1973. līdz 1979. uzstājās jo daudzos koncertos, arī ārpus Latvijas un pabija ne tikai PSRS lielajās pilsētās, bet arī Polijā un Demokrātiskajā Vācijā. Tāpat viņš turpināja spēlēt basģitāru un vadīt ansambļus – vēl 1982. gadā uz afišām rakstīja: „Padomju saimniecības „Ogre” estrādes ansambļa koncerts. Mākslinieciskais vadītājs Ungars Savickis”. Tā bija tā pati slavenā „Jumprava”, vēl bez oficiāli apstiprināta nosaukuma.

Bet 1979. gadā komponista Savicka dziesmas bija grupas „Eolika” repertuārā, kuras dziedātāja Ligita Zeile arī aizvilka mūziķi uz „Jumpravu” par vadītāju. Savukārt radiofonā togad iemūžināta kāda Savicka dziesma Aijas Kukules priekšnesumā -1979. gada skaņdarbs „Mana mīlestība” ar Imanta Zāģera vārdiem.