Ja arī nebūsiet lasījuši Laimoņa Vāczemnieka stāstus „Līvsalas zēni”, „Veco vraku noslēpums”, „Vasara Ziedu ciemā”, „Stepiņš un viņa brigāde” vai dzejoļu krājumus, „Kad apses tvīkst”, „Mana ziemeļblāzma”, tad noteikti pazīstamas būs vismaz dažas dziesmas ar viņa vārdiem – Raimonda Paula agrā jaunībā sacerētais „Ziemas vakars” vai „Vaidavas” grāvējs „Kafijpupiņas”. Sveša nebūs arī Ivara Vīgnera skaistā dziesma „Akas”, bet visvairāk Vāczemnieka dzeju izmantojis komponists Arvīds Žilinskis. Tā kā rakstniekam dzejniekam un kinoscenāristam Laimonim Vāczemniekam aprīlis ir jubilejas mēnesis, tad šodien par viņu nedaudz vairāk…

Rīdzinieka Laimoņa dzimšanas diena bija 5. aprīlis – 1929. gads. Viņš bija strādnieku bērns, mācījies 28. vidusskolā, tad strādnieku jaunatnes 8. vidusskolā un Pārtikas ministrijas skolā, iegūdams maiznieka diplomu. Nākamais literāts darba gaitas uzsāka kā transporta strādnieks, turpināja kā ekspeditors – pirmais Vāczemnieka dzejolis publicēts 1953. gadā, kam sekoja arvien aktīvāka pievēršanās rakstniecībai. Laimoņa liriskās, dzīvespriecīgās rindas publicēja laikraksts „Padomju Jaunatne”, Vāczemnieks tika deleģēts pārstāvēt Latvijas jauno rakstnieku saimi apspriedēs PSRS Rakstnieku savienībā, un vienā gadā ar iestāšanos komunistiskajā partijā viņš kļuva par tolaik

ļoti populārā žurnāla „Bērnība” atbildīgo sekretāru. Vēlāk sekoja galvenā redaktora vietnieka amats žurnālos „Draugs” un „Zīlīte”. Skaidrs, ka nācies uzrakstīt ne vienu vien pionierus, partiju un padomju cilvēka ideālus slavinošu dzejoli, taču šīs obligātās nodevas neaizēnoja Vāczemnieka prasmi atainot dzimtās zemes skaistumu un cilvēcisko attiecību pilnskanību.

Viņa literāro darbu klāsts ir daudzveidīgs un plašs. 1957. gadā klajā nāca Vāczemnieka pirmais dzejoju krājums „Dzintarlāse”, bet pēc gada jau parādījās pirmā prozas grāmata mazajiem lasītājiem „Vasara ziedu ciemā”. Turpmākajos gados vairāki dzejoļu krājumi pieaugušajiem mijās ar sacerējumiem bērniem, bet 1966. gadā izdots gan dzejoļu krājums „Kad apses tvīkst”, gan romāns bērniem „Līvsalas zēni”, pēc kura vēlāk tika uzņemta filma. Autors uzrakstījis arī vairākus garus stāstus bērniem, dzeju krājumu „Pūpolītis”, „Puika, valdies!”, tēlojumus un aprakstus. Arī „Stepiņš un viņa brigāde” un detektīvstāsts „Jefiņa glābšanas biedrība” bija jaunatnes vidū populāras grāmatas. Pēc Vāczemnieka uzrakstītā scenārija uzņemta arī ekscentriskā kinokomēdija „Dāvana vientuļai sievietei”. Un Raimonda Paula populārāko dziesmu klāstā minama arī „Viss nāk un aiziet tālumā” ar Vāczemnieka vārdiem…

1998. gada decembrī mūžībā aizgājušā dzejnieka darbi ieskanējušies arī Zigurda Rezevska, Aleksandra Kublinska, Romualda Kalsona, Jura Pavītola, Gunāra Rozenberga un daudzu citu komponistu mūzikā. Un jau pieminētās „Kafijpupiņas” nav vienīgais gadījums, kad ansambļa „Vaidava” repertuārā skanētu Laimoņa Vāczemnieka dzeja – lūk, 80. gadu vidū tapis basģitārista Pētera Šiliņa sacerējums „Garāmgājējs”, pieminot dzejnieku 90. jubilejā.