Dzejnieks Ojārs Vācietis tika gan mīlēts un slavēts, gan nīsts un lamāts. Viņa dzeja ir daļa no latviešu kultūras mantojuma un mūsu identitātes, iespējams, Vācieša dzejas zemtekstus pilnībā saprast var tikai tie, kuri dzīvojuši sarežģītajos padomju gados, kad pilnīga atklātība nebija iespējama. Un Ojāru Vācieti varas kalpi dēvēja par individuālistu un nihilistu, bet lasītāju uztvēra kā dumpinieku. Arī tādēļ šī dzejnieka darbi bija tik populāri, daudz komponēti, un atraduši savu skanisko izpausmi kā akadēmiskajā, tā populārajā mūzikā.

70. gados viens no skaļākajiem un apspriestākajiem Vācieša dzejas interpretējumiem bija Imanta Kalniņa „Balādes par Matisonu” grupas „Menuets” sniegumā, kas izskanēja arī ārpus Latvijas, kad grupa piedalījās politiskās dziesmas festivālos, šo darbu piesakot kā veltījumu Lielā Tēvijas kara dalībniekiem. „Lieciet beigtam karavīram mieru,” toreiz uzrakstīja Vācietis, kuram mieru nevaram likt vismaz dažās turpmākajās minūtēs, jo 13. novembrī Tautas dzejnieks godināms 85. jubilejā.

1933. gada rudenī Trapenē, kalpa Oto Vācieša ģimenē piedzima dēls Ojārs. Viņa bērnība nebija tā vieglākā ne tikai šaurās rocības dēļ, drīz sekoja kara gadi, un uz skolu nācās doties pastalās un tika arestēts ģimenes galva. Taču grūtības norūda raksturu, Ojārs bija labs deklamētājs un domrakstu rakstītājs, liels aktīvists un likumsakarīgi vispirms Trapenes astoņgadīgajā, tad Gaujienas vidusskolā viņš bija skolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs. Vācietis aktīvi piedalījās literāri dramatiskajā pulciņā, tā žurnālā 1946. gadā publicēts zēna tēlojums „Mežā”. Pirmais dzejolis „Miera balss” datējams ar 1950. gadu, un tobrīd Ojārs sevi izjuta kā cīnītāju pret stagnāciju, visu nepareizo, absurdo, un šo laiku trauksme arī turpmāk bija viņa daiļrades rokraksta būtiska sastāvdaļa, kaut arī pasaules redzējums un ideāli mainījās. Sākotnēji Ojāru Vācieti uzskatīja par komjaunatnes dzejnieku, un 1976. gadā viņam piešķīra Latvijas Ļeņina komjaunatnes prēmiju. „Krāces apiet nav laika” – tas bija ne tikai dzeju krājuma un populāras Valtera Kaminska dziesmas virsraksts, bet arī dzejnieka mūža devīze.

Sākumā savu ceļu literatūrā Vācietis sāka bez kavēkļiem, kā jau darbaļaužu bērns, varēja izglītoties universitātes filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Taču, atskārtis padomju varas netaisnības, viņš atmeta naivo ideālismu, 1959. gadā tapa grāmata „Tās dienas acīm”, kuru autors veidojis kā dienasgrāmatu, aprakstot arī pārdzīvojumus pēc draudzenes Antras aizvešanu uz Sibīriju 1949. gada martā. Turpmāk iebildes pret PSRS oficiālo politiku Ojāra Vācieša daiļradē nebija retums, 60. gados viņa darbi piedzīvoja drukas aizliegumu, kopumā klajā nākuši 16 dzeju krājumi, bet jau pēc Ojāra Vācieša nāves 1983. gada 28. novembrī izdota dzejoļu grāmata „Ex libris”. Joprojām Tautas dzejnieka vārsmas ir iemīļotas, joprojām ar tām tiem sacerētas arvien jaunas dziesmas, un dažas no tām būs iespējams noklausīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā, kur 13. novembrī plkst. 20 notiks dzejnieka 85. jubilejai veltīts pasākums. Jau 16. reizi tiks pasniegta Ojāra Vācieša literārā prēmija dzejā par iepriekšējā gadā izdotu dzejoļu krājumu, kā arī atklāts dzejas ierakstu albums „Runā Ojārs Vācietis” un izrādīts īpaši dzejnieka jubilejai veidots koncertuzvedums „Būs pali”. Tajā skanēs kormūzika un solo dziesmas ar Vācieša dzeju, kā arī tiks pirmatskaņotas literāta 85. jubilejai veltītas oriģinālkompozīcijas – komponista Artura Maskata dziesmu cikls, kā arī komponista Edgara Raginska jaundarbs jauktam korim. Koncertuzvedumā piedalīsies Carnikavas jauktais koris „Vēja balss”, Rīgas kamerkoris „Ave Sol”, solisti Mārtiņš Zvīgulis un Katrīna Paula Felsberga, aktieri Vilis Daudziņš un Jānis Kronis. Šovakar no plašā piemirsto dziesmu klāsta ar Ojāra Vācieša dzeju izraudzījos Ritas Trences dziedāto Borisa Tarasova skaņdarbu „Dāvana”, kas ieskaņots 1990. gadā.