Un atkal skaista jubileja un brīnišķīga jubilāre, par kuru laiks pastāstīt arī jums, klausītāji. Dziedātājai Ilonai Bāliņai, pirmajai Imanta Kalniņa slavenās dziesmas par dūdieviņu, izpildītājai 26. oktobrī paliks apaļi 60, un tā kā viņa no lielās skatuves nozuda vien 30 gadu vecumā, tad Ilonas balss pavisam reti skanējusi radio viļņos.

Bāliņu uzvārdu slavenu Latvijā padarīja vispirms jau pianists Ermens Bāliņš, taču plašākos slavas augstumos to pacēla igauņu izcelsmes dziedātāja, Rīgas estrādes orķestra soliste Aino Bāliņa, Ermena sieva un viņiem 1956. gada 26. decembrī piedzima meita Ilona. Talants viņai bija ielikts jau šūpulī, meitenes mammu, dziedātāju ar neparasti zemu, samtainu balsi vēlāk iepazina tālu aiz Latvijas robežām, kādu laiku Aino strādāja Maskavā, Oļega Lundstrēma vadītajā orķestrī, kam bija tikpat daudz koncertceļojumu kā Rīgas estrādes orķestrim. Ermens Bāliņš kādu laiku bija pianists REO, bet tad viņam vajadzēja atgriezties pie savas arhitekta profesijas, savukārt Ilonas vectēvs Reinholds Bāliņš bija ievērojams advokāts un šahists piedevām. Ilonu pieskatīja aukles, kas visu laiku mainījās. Meitenes sapnis bija dziedāšana, bet vecāki par to negribēja ne dzirdēt. Aizveda meitu uz mākslas vingrošanu, un pirmās dziesmas Ilonai iemācīja vecmammas mamma Rozālija.

Kad Ilonai bija 13 gadu, viņas vecāki izšķīrās, Aino Bāliņa atgriezās Igaunijā. Taču Ilona uz skatuves nokļuva jau 9 gadu vecumā kopā ar savas Rīgas 49. vidusskolas orķestri, pamazām meitene sāka dziedāt, piedalījās TV konkursā Ko tu proti?, pēc kuras sekoja Jāņa Blūma aicinājums pievienoties ansamblim Menuets. Jā, Ilona Bāliņa kļuva par pirmo sievieškārtas solisti ansamblī Menuets un viņai bija tikai 15, kad Ilona dziedāja Imanta Kalniņa Dziesmu par dūdieviņu. Taču koncertos Bāliņa praktiski neuzstājās, turklāt pēc gada puišus iesauca armijā un Menuets praktiski pajuka. Taču ansamblim mēģinājumi notika Popova radiorūpnīcas klubā, un Ilona tur iesaistījās estrādes deju studijā.

Kamēr Menueta darbībā bija pārtraukums, Ilona devās mācīties dziedāt pie slavenā pedagoga Leonīda Zahodņika uz VEF kultūras pils vokālo studiju, taču Jānis Blūms to nez kāpēc ņēma ļaunā. Tieši pie Zahodņika atklājās, ka Ilonai ir fantastiska, triju oktāvu plaša balss. Bāliņa iesaistījās tolaik VEF kultūras pilī rīkotajās rēvijās, kur dziedāt sāka arī Ilona Stepanova un Viktors Zemgals, kas arī mācījās pie Zahodņika. Pamazām krājās koncertpieredze, rēvija Spīdola maina vilni bija ļoti populāra, un tad sekoja jau Borisa Rezņika uzaicinājums Ilonai pievienoties ansamblim Eolika, kas darbojās Latvijas filharmonijā. Šis periods Bāliņas dzīvē ilga no 1977. līdz 1980. gadam – Ilona to nosaukusi par skaistāko laiku savā dziedātājas mūžā, jo tika daudz strādāts, iestudētas ļoti nopietnas programmas. Tad Ilona Bāliņa no Eolikas aizgāja kopā ar basistu Juri Griņevu un devās uz Krieviju, Tulas Filharmoniju, kur dziedāja ansamblī Krasnije maki – Sarkanas magones. Koncerti notika pa visu Padomju savienību, pat četras uzstāšanās vienā dienā, taču šo slodzi Bāliņa izturēja vien pusgadu. Tad atgriezās Latvijā, kur viņas vieta Eolikā jau bija aizņemta, un Ilona sāka strādāt Estrādes koncertapvienībā, proti, dziedāja viesnīcas Latvija varietē. Lielākais panākums 80. gadu sākumā Bāliņas karjerā bija uzvara konkursā Gaujas atbalss, taču drīz pēc tam viņa saprata, ka vairs nevēlas turpināt estrādes dziedātājas darbu. Viņa iepazinās ar savu tagadējo vīru Henriku Dreģi, apprecējās un pamazām sāka savu ceļu uz līdzšinējo darbu – Ilona Dreģe ir ieguvusi maģistra grādu un strādā Aizsardzības ministrijā atbildīgā postenī. Dziedāšana jau sen palikusi aiz muguras, taču kaut vai ar Dūdieviņu Ilona Bāliņa ir palikusi mūsu estrādes klasikā. Taču tagad, sveicot Ilonu 26. oktobra jubilejā, lai skan Eolikas perioda ieraksts, kurā nebūs grūti sazīmēt Bāliņas zīmīgo balss tembru – tā būs Ungara Savicka dziesma ar Pētera Jurciņa dzeju Pirms salnas, un šo 1979. gada ierakstu šovakar dzirdēsiet pirmoreiz.