„1986. gada pavasaris… Paliku bez zobiem. Jā, tāds pavasaris! Sākās viss ar nelielu tipogrāfijā apdrukātu papīra lapiņu – pavēsti par iesaukšanu kara dienestā jeb armijā.” Šādi sākas grupas „Pērkons” bundzinieka Ikara Ruņģa sarakstītā grāmata „Cietumsargs ar bungu kociņiem”. To šoruden klajā laidis apgāds „Jumava”, un principā šos var saukt ar mūziķa memuāriem, tiesa, tie aptver nosacīti nelielu laikaposmu, kas saistīts ar dienestu padomju armijā un Ruņģa stāšanos grupas „Pērkons” bundzinieka amatā un darbošanos tajā līdz apmēram pagājušā gadsimta 90. gadu vidum.

Liktenīgo pavēsti jauneklis saņēma, būdams Liepājas mūzikas vidusskolas audzēknis, pirms tam Madonas rajona Kusas ciema iemītnieks mācījās Cēsu mūzikas vidusskolā. Tur sitaminstrumentu nodaļa tika likvidēta, uz Liepāju Ikars devās kompānijā ar Zigfrīdu Muktupāvelu, kurš tika pieņemts vijoļspēles nodaļā. Skaidrs, ka piedzīvojumu svešajā pilsētā Liepājā jauniešiem netrūka, tie saistīti gan ar dzīvokļa meklējumiem un atradumiem, gan izdzīvošanas ābeci, jo tie protams, nebija dzīvokļi ar visām ērtībām. Taču Ikars Ruņģis Liepāju nosaucis par „iespēju pilsētu” – atradās gan draugi, gan iespēja nopelnīt.

Tomēr grāmatas lielākā daļa veltīta Ruņģa piedzīvojumiem formas tērpā, proti, tais armijas daļās, kur viņš nonāca un kur, protams, lika lietā sava sabiedriskā un enerģiskā rakstura īpašības, mazāk bundzinieka prasmes. Liels bijis Ikara pārsteigums, kad viņa brālis, kas ir labi pazīstamais dziedātājs, opersolists Guntars Ruņģis, uz armiju atveda žurnāla „Liesma” numuru, kur Zigfrīds Muktupāvels jau bija aprakstīts nevis kā vijolnieks, bet dziedātājs, turklāt ansambļa Zodiaks solists. Armijā Ikaram nācies ne tikai šaut, sportot, mizot kartupeļus un mazgāt traukus, bet arī apsargāt cietumniekus. Gadījies arī piesēsties pie bungām un pat sarīkot svētku koncertu par godu Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 60. gadadienai, kas notika Pereļošina ciemā, 80 km attālumā no Voroņežas.

Pēc demobilizācijas pirmā uzstāšanās jau kopā ar grupu „Pērkons” Ikaram Ruņģim notika 1988. gada 12. jūnijā. Koncerts un balle notika Sabilē, bundzinieka īsie mati, protams, neiederējās grupas neformālajā vidē. Klausītāji droši vien izbrīnījās, kas tas par tipiņu… Visiem ziedi, bet viņam nekā! Solists Nauris Puntulis Ikaru mierinājis: „Nekas, mati paaugsies un viss būs kārtībā!” Mati auga lēnām, auga arī Ruņģa meistarība bungu spēlē, viņš apguva visu repertuāru un kopš tā laika ir „Pērkona” ritma balsts, šo funkciju pildot arī grupā „Menuets”. Grāmatā „Cietumsargs ar bungu kociņiem” Ikars Ruņģis savās atmiņās gan tiek līdz 90. gadu vidum, kad „Pērkons” jau pabijis Amerikā un Francijā, viņš pats piedalījies Kristapa Graša grupā, kā arī nopircis pirmo ārzemju auto. Iespējams, sekos šo atmiņu turpinājums vēl kādā grāmatā, bet šovakar Ikara Ruņģa memuāru pirmās daļas izdošanu ilustrēšu ar jau pieminētā Naura Puntuļa solo Jura Kulakova dziesmā „Satiksmes traucējums” ar Māra Melgalva dzeju.