Kad runājam par dziesmām, lielākoties domājam par melodiju autoriem, taču gadās, ka skaņdarba popularitātē dzejniekam ir pat lielāka loma, protams, ne vienmēr, un latviešu populārajā mūzikā līdz pat šī gadsimta sākumam bija modē izmantot, kā saka, kārtīgu, profesionālu spalvas meistaru vārsmas.

Labas dzejas pazinējs un cienītājs allaž bijis arī komponists Juris Kulakovs, kas savam Pērkonam dziesmas rakstīja ar Klāva Elsberga un Māra Melgalva vārdiem, bet ne tikai. Sevišķi 80. gadu nogalē Kulakovs aizrāvās ar Latvijā mazāk zināmiem autoriem – Juri Kronbergu un Anšlavu Eglīti, rakstnieku un dzejnieku, kuram 14. oktobrī apritēja 110. gadskārta.

Eglītis sevi apliecinājis dažādos mākslas veidos – glezniecībā, mākslas kritikā, dzejā, taču vispaliekamāko ieguldījumu atstājis prozā un dramaturģijā. Ar saviem 30. un 40. gados sarakstītajos romānos Līgavu mednieki un Homo novus, kā arī ar krājumā Maestro publicētajiem stāstiem Anšlavs Eglītis spilgti atainoja rīdzinieku paražas un dzīvesveidu. Teātri kā savdabīgas veltes saņēmuši Eglīša lugas Kosma simfonija, Par purna tiesu, Kazanovas mētelis, Bezkaunīgie veči, un šīs izrādes guva lielu skatītāju atsaucību. Būtisks mantojums atstāts arī dzejā, un tai tātad pievērsās Juris Kulakovs, ar Eglīša dzeju sacerot 3 dziesmas, no kurām populārākā, protams, ir slavenā Ballīte. 1989. gadā Melodijas studijā tika ieskaņota pirmā un arī vienīgā grupas Pērkons skaņuplate, kam sekoja uzvara Mikrofona aptaujā un turneja uz Ameriku. Nākamajos gados tapa dziesmas albumam Latviska virtuve, kurš tā arī netika oficiāli izdots. Tas klajā nāca vien 2003. gadā, kad publicēts apvienotais disks – Ballīte plus Latviska virtuve ar Pērkona 80./ 90. gadu mijas dziesmām. Tur tad arī noklausāma dziesma Dzīrotāja atgriešanās ar Anšlava Eglīša dzeju, kuru par godu literāta 110. jubilejai piedāvāju jums šovakar noklausīties pirmoreiz.