2011. gadā augstu novērtējumu par fundamentālo pētījumu, kas bija veltīts Latvijas mūzikas procesiem okupācijas gados, izpelnījās muzikologs, mākslas zinātņu doktors Arnolds Klotiņš. Šai grāmatai viņš bija ziedojis vairākus savas dzīves gadus, un tas pats sakāms par pētnieka jaunāko grāmatu „Mūzika pēckara staļinismā: Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade no 1944. līdz 1953. gadam”. Šajos septiņos gados, kas šķir vienu, būtībā, enciklopēdiju no otras, Klotiņš sarakstījis arī monogrāfiju par izcilo kormūzikas darbinieku Robertu Zuiku, kas gan nebija tik bieza kā abas iepriekš minētās.

Pētījumam par staļinisma laiku Arnolds Klotiņš veltījis trīs mūža gadus, kuru laikā daudz strādāja arhīvā, izmantoti preses materiāli, kā arī memuārliteratūra. Šis ir pirmais fundamentālais pārskats par mūzikas norisēm pēckara desmitgadē, un šis nenoliedzami ir viens no pretrunīgākajiem periodiem Latvijas vēsturē. Taču par spīti visām varas iestāžu atbalstītajām nejēdzībām, kas skāra kultūras procesus, darbs notika – mūzika skanēja, tika sacerēta un atskaņota, darbojās izglītības iestādes, sagatavojot nākamos nozares kadrus. Skaidrs, ka Otrais pasaules karš un represijas bija cirtušas lielu robu ar mūziku saistīto ļaužu rindās, daļa izceļoja, daļa tika izsūtīti, vēl daļai liegta darbošanās kultūras jomā.

Strauji mainījās skaņdarbu piedāvājums, kas bija saistīts ar jaunās varas politiskajiem mērķiem, varbūt ne tik strauji mainījās klausītāju uztvere – arī par to raksta Arnolds Klotiņš, kā ierasts, populāro mūziku apzīmējot ar nosaukumu – sadzīves mūzika. Pētījumā atklāts, ka labi pazīstamais akadēmiskā žanra skaņradis Ģederts Ramans jau 1947. gadā Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā, kur tolaik mācījās, vadīja instrumentālo ansambli „Six”, kura muzicēšanas stils bija ļoti tuvs džezam. Savukārt Rīgā, Elektromehāniskās rūpnīcas klubā džeza entuziasts, pianists Ivars Mazurs izveidoja lielu džeza orķestri, ko tautā dēvēja par „Armatūru”.

Latvijā viesojās arī cittautu izklaides un džeza mūzikas ansambļi, jau 1948. gadā koncertu sniedza Igaunijas PSR Valsts Filharmonijas džeza orķestris – pie mums tamlīdzīgs kolektīvs tika izveidots tikai 1956. gadā. Darbu Rīgā sāka Muzikālās komēdijas, vēlākais Operetes teātris, izklaides mūziku atskaņoja arī armijas daļās izveidotie orķestri un ansambļi, kas nereti sniedza koncertus, turpināja darboties salonmūzikas orķestri. Izklaidējošā mūzika skanēja arī radio, tika izdotas notis, un latviešu skaņražiem nācās ielauzīties padomju masu dziesmām tuvu melodiju sacerēšanā, pamazām nobriestot arī darbam estrādes mūzikas druvā. Skaidrs, ka apzīmējums „ estrādes mūzika” tika lietots jau Arnolda Klotiņa jaunajā grāmatā apskatītajā laika posmā no 1944. līdz 1953. gadam. Pētījums noteikti būs svarīgs un saistošs ne tikai mūzikas speciālistiem vien, jo tās satura izklāsts pielāgots plašākām aprindām – žurnālistiem, koncertu un teātru apmeklētājiem, ikvienam mākslinieciskās kultūras interesentam.

Ilgi domāju, kā ilustrēt šo ieteikumu izlasīt mūsu mūzikas vēsturei tik svarīgo grāmatu – estrādes mūzikas ierakstu tai laikā vēl nebija. Tad nu izvēle krita uz 1945. gadā Latvijas PSR Valsts filharmonijā izveidoto Latviešu deju ansambli, kas ar laiku ieguva nosaukumu „Sakta”. 1947. gadā dibināts Latviešu tautas mūzikas orķestris, un gadu vēlāk abi kolektīvi apvienojās LPSR Valsts filharmonijas mūzikas, dziesmu un deju ansamblī. Par tā muzikālajiem vadītājiem strādāja Sergejs Krasnopjorovs, Gunārs Ordelovskis, Viktors Sams. 1962. gadā pēc aizrādījumiem par pārāk lielu nacionālismu „Saktas” programmās, ansamblis tika likvidēts. Tad nu Gunāra Ordelovska apdarē klausīties tautasdziesmu „Stūru stūriem tēvu zeme” ansambļa „Sakta” sniegumā 1956. gada ieskaņojumā.