Daudzi no mums ticēja brīnumam, par spīti dziedātāja un TV raidījumu vadītāja Valtera Frīdenberga smagajai diagnozei, par kuru viņš sabiedrībai pavēstīja pirms gada. Visu šo laiku dzīvojām cerībā, ka medicīna būs spēcīgāka par slimību un šis brīnišķīgais jaunais cilvēks varēs turpināt savu labestības, mūzikas un optimisma pilno dzīvi, taču 17. oktobrī cerību koks lūza. Valtera vairs nav, taču atmiņas par viņu sildīs daudzu cilvēku sirdis, tāpat viņa balss ieskaņojumi turpinās skanēt raidviļņos… Tie tapuši gan kopā ar bērnu vokālo ansambli „Dzeguzīte”, grupām „Putnu balle” un „Tumsa”, kā arī citos sastāvos.

Valters Frīdenbergs bija pavisam maziņš, kad 1990. gada rudenī, pat nesasniedzis 3 gadu vecumu, viņš savas vecmāmiņas jeb omes pavadīts ieradās pie Dailas Martinsones Latvijas radio. Ome bija ievērojusi, ka katrreiz, kad radio skanēja mūzika, puisēns atmeta ar roku rotaļām un kā sastindzis klausījās dziesmā. Nekāds konkurss toreiz netika rīkots, Valters vienkārši sāka nākt uz nodarbībām un jau kā trīsgadnieks, neparasti agri, piedalījās „Dzeguzītes” tūrē pa Krievijas lielajām pilsētām. Toreiz kā aukle zēnam tika norīkota „Dzeguzītes” dziedātāja Agnese Rudzīte, kas gādāja, lai puika nekur nenoklīst, taču nekādas blēņas viņš nedarīja ne toreiz, ne arī vēlāk, arī uz mēģinājumiem gāja bez ierunām. Valters neapmeklēja bērnudārzu, līdz ar to par pirmskolas biedriem viņam kļuva tieši „Dzeguzītes” puikas un meitenes, un Daila Martinsone kā galvenā skolotāja. Starp citu, bērnībā Valters pat nesapņoja par dziedātāja profesiju, bet gan kā jau citi puikas gribēja būt ugunsdzēsējs vai policists.

Par pirmo Valtera solodziesmu „Dzeguzītē” kļuva toreizējā grupas koncertmeistara un komponista Anda Salenieka sacerējums „Viens mēness pliks”, viņam komponēja arī Helvijs Stengrevics, kad „Dzeguzīte” uzstājās lielajā Ziemassvētku koncertā Kongresu namā 1992. gadā. Turpmāk, kad par „Dzeguzēnu” patronu uz vairākiem gadiem kļuva Raimonds Pauls, viņš vairāk solonumuru komponēja tieši Kārļa Būmeistera balsij, taču soloposmu netrūka arī Valteram. Viņš ne tikai dziedāja un koncertēja, bet arī čakli mācījās Rīgas 1. bērnu mūzikas skolas klavieru klasē un pēc Zālīša pamatskolas beigšanas iestājās Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā, tātad bija ne tikai muzikāli, bet arī eksakti apdāvināts jaunietis.

Dziesma pavadījusi Valteru Frīdenbergu visu mūžu, „Dzeguzītes” dalībnieks viņš bija līdz 15 gadu vecumam, kad 2002. gadā kļuva par pieaugušu šim bērnu ansamblim. Par laimi, drīz vien dzima kādreizējo „dzeguzēnu” apvienība „Putnu balle”, kurā Valtera kompanjons atkal bija Kārlis Būmeisters jeb Kaža, un divatā viņi pārstāvēja Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā Ukrainā 2005. gadā ar Mārtiņa Freimaņa sacerējumu „The War Is Not Over”. Toreiz sirsnīgie un kopš bērnības kopā dziedājušie puiši Latvijai atnesa 5. vietu, sekoja Valtera un Kažas albuma izdošana, daudz koncertu, kas bija ļoti pieprasīti Lietuvā. Zvaigžņu slimība Valteram bija sveša, viņš izraudzījās studijas politoloģijā, kļuva par politikas zinātņu bakalauru, īslaicīgi iesaistījās arī politikā, taču par viņa galveno profesiju kļuva pasākumu un TV raidījumu vadīšana. No publikas Valteram nebija bail, gluži otrādi, viņš viegli atrada īstos vārdus īstajā vietā, prata uzrunāt lielus un mazus, turklāt līdztekus aktīvi dziedāja.

Kad „Putnu balle” kļuva par Ziemassvētku koncertu projektu „Tev tuvumā”, Valters savu balsi lika lietā grupā „Tumsa”, kad tā palika bez solista. Pēdējos gados, cīnīdamies ar vēzi, viņš piedalījās dažādos labdarības sarīkojumos, arī koncertciklā „Dod, Dieviņi”, bet pēdējā reize, kad Valteru ar aplausiem un asarām acīs sveica klausītāji, bija augusta beigās Dzintaros, Mārtiņa Freimaņa draugu koncertā, kad publikas piecēlās kājās, suminot varonīgo dziedātāju.

Nu viņa cīņa ir galā, un, atvadoties no Valtera Frīdenberga, atdzīvosies mazā zēna tēls, kad viņš – tik smaidīgs un dzīvesprieka pilns – dziedāja „Dzeguzītē” un tikko kā bija iemācījies izrunāt burtu „r”. To, ar kādu prieku viņš savu varēšanu parādīja pasaulei, dzirdēsiet Anda Salenieka dziesmā „Viens mēness pliks” 1992. gada ieskaņojumā, un – dusi saldi, mīļo Valter!