„Bija ābeles un alkšņi rudie.

Kuri pakalnos man mitri sejā līkst.

Bija pavasaris, vasara un rudens,

Rudens alkšņos rudas lapas tvīkst.

Tvīkst un paliek rudākas ik brīdi.

Rudākas. Un, kad tās brūnas būs,

Tās kritīs, kaili koki spīdēs

Visos rudeņos, kas gaida mūs.”

- tā 1966. gadā dzejolī „Brūnie alkšņi” rakstīja dzejnieks Imants Dikess. Viņu šodien pieminam 80. jubilejā, kas tā arī netika piedzīvota, un arī atvadu vārdi literātam neizskanēja Latvijas plašsaziņas līdzekļos, jo Dikesa vārds bija pazudis no žurnālu lappusēm un grāmatnīcu skatlogiem.

Imants Dikess, īstajā vārdā Imants Kaprāns, savas dzejnieka gaitas braši sāka pagājušā gadsimta 60. gados, kad viņa panti regulāri publicēti gan vietējos, gan republikāniskajos laikrakstos. Imants dzimis dzimis 1938. gada 24. oktobrī Rīgā, mācījies Vestienas, Gaiziņkalna un Alūksnes pamatskolā, beidzis kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, tad Latvijas universitātes vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļu.

Pirmais dzejolis ar pseidonīmu Imants Dikess publicēts 1961. gadā laikrakstā „Padomju students”, un togad publicēts arī viņa pirmais tulkojums - garstāsts „Brigantīna paceļ buras…”. Turpmāk Dikess atdzejojis krievu, ukraiņu, azerbaidžāņu, armēņu un gruzīnu dzejnieku darbus, kamēr paša dzejoļi izdoti divos krājumos „ Kustība” (1967) un „Vēlreiz” (1974).

Kādā publikācijā dzejnieks atzinis, ka viņa mīļākais gadalaiks ir rudens, un tas atspoguļojas arī Dikesa dzejā, kam raksturīga rezignācija, nostaļģija, skumjas notis. Visslavenākā dziesma ar viņa vārdiem noteikti ir Aigara Voitišķa sacerējums „Par rozēm” no grupas „Jumprava” repertuāra, un arī citkārt dzejas tēli ņemti no dabas.

Interesanti, ka Imants Dikess strādājis visdažādākajos amatos - par elektromontieri, sargu, kultūras nama vadītāju un korespondentu, taču viņa pēdējās dzejas publikācijas datējamas ar 80. gadu beigām, kam seko radošs klusums. Dzejnieka aiziešana mūžībā 2017. gada maijā palika bez ievērības, tad nu šovakar Imantu Dikesu atceramies 80. jubilejas sakarā ar Gunāra Freidenfelda dziesmu „Daugaviņa, Daugava”. Dzied Viktors Lapčenoks, 1984. gada ieskaņojums.