Tieši Ziemassvētkos, 1961.gada 25.decembrī pasaulē nāca zēns, kas ar laiku kļuva par visā Latvijā populāru dziedātāju. Aivara Brīzes daiļradē ir bijuši kāpumi un kritumi, viņš dziedājis grupās „Barometrs”, „Neptūns”, bet vislielāko popularitāti, protams, ieguva kā „Līvu” solists. Kopš 20.gs. 90.gadu beigām Aivars dziedāja duetā ar savu dzīvesbiedri, publicisti, rakstnieci Elitu Veidemani – viņa Brīzem veltījusi grāmatu „Dzelzsgriezējs un dūja”, ar dūju domājot dvēseli. Tā Aivara dziedājumu padarīja tik iespaidīgu, neaizmirstamu.

„Aivars īpaši nemēdza uzsvērt, ka dzimis Ziemassvētkos, kas saistīti ar Jēzus bērniņa piedzimšanu, bet uz mūsu kopābūšanas beigām, kas tik liktenīgi aprāvās, viņš pieskārās šim tematam, un tas viņam pat patika. Viņā atklāti parādījās dziļākā būtība, ka viņš nav tik skarbs, bet apveltīts ar maigu un līdzjūtīgu dvēseli. Un to, ka viņam tāda bija, pierādīja tas, ka pēdējos gados Aivars vadīja Sociālās Integrācijas valsts aģentūras vokālo  ansambli „Spārni”, kur dziedāja cilvēki ar īpašām vajadzībām. Un viņi arī Aivaram deva šos spārnus…”

Vienīgā plaši pazīstamā Brīzes kompozīcija ir „Metāla sirds”, bet vai tā atbilst dziedātāja iekšējai būtībai? Kāds viņš bija kā cilvēks, kā tēvs – uz šo jautājumu atbildēja Aivara dēls, kinorežisors Kristaps Brīze:

„Dažāds tētis dažādos posmos. Lielā mērā viņš mājās dzīvoja tāpat kā uz skatuves. Liepājā, kad sanāca ciemiņi vai bija kāda balle, tā vienmēr beidzās ar aicinājumu – „Brīzīgais, paņem ģitāru un uzspēlē”… Es domāju, ka dziļi sirdī viņš ticēja tam, ko darīja. Noklausījos dziesmu „Karogi”, un tā nebija izlikšanās. Tētis bija caurcaurēm patriotisks, nacionālistisks. Par to, ko dziedāja, bija gatavs krist.”

Kristapa bērnības atmiņās palikusi tēta braukšanas uz Liepājas mūzikas vidusskolu, kur viņš apguva trombona spēli. Pirms tam Brīze mācījās Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā, liktenīgas nejaušības dēļ neiestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet bērnība aizritēja bērnu namos – Strazdē, Rubā, tad Liepnā, līdz Aivars nonāca Rīgas 3. internātskolā ar mūzikas novirzienu.

 Kristaps ir izpētījis Brīžu ciltskoku, kas kopš 19. gs. beigām bijuši rīdzinieki. Jau daudz vēlāk Aivars satika savus pusbrāļus un pusmāsu, bet uz Liepāju pārcēlās, kad tehnikumā iepazinās ar Kristapa mammu Santu un izveidoja pirmo ģimeni. Tieši tehnikumā Brīze sāka nopietni dziedāt, kļuva par solistu Salacgrīvas ansamblī „Barometrs”. 1982. gadā ieskaņotas pirmās dziesmas Latvijas radio studijā, Aleksandra Kublinska kompozīcijas „Mazais zēns” un „Septiņas māsiņas”. Liepājā Brīze dziedāja Jāņa Lūsēna grupā „Neptūns”, līdz 1984.gadā viņu uz „Līviem” uzaicināja Ēriks Ķiģelis. Kristaps Brīze:

„Kad es biju maziņš, viņš pēc koncertiem pārbrauca mājās un nevarēja parunāt vairākas dienas. Tad bija kumelīšu elpošanas, medus, jēlas olas balsij. Un sākumā viņi kratīja galvas – otrā rītā nevarēja pakustēties, kā kakls sāpēja. Ar laiku „Līvi” mainīja stilu un galvas vairs tik ļoti nekratīja.”

Katram priekšnesumam Aivars ļoti gatavojās, strādāja ar balsi, skatījās video, lai izdomātu kustības:

„Paradoksāli, bet viņam patika Tīna Tērnere – kā viņa strādā ar publiku un kā aizpilda skatuvi. No viņas tēvs mācījās…”

Par savu pagātni Aivars bieži nerunāja. Elita Veidemane:

„Viņam bija svarīgs šis mirklis. Pagātne īpaši neinteresēja, drīzāk – skatīties nākotnē. Kad jautāju par attiecībām „Līvos”, Aivars bija izteikti rezervēts. Mēs jau zinām teicienu, ka vislabākie „Līvi” ir saplēsušies „Līvi”.”

Aivara Brīzes gaitas grupā „Līvi” beidzās 1997. gadā, pa to laiku dziedātājs bija izmēģinājis dažādus biznesus, taču vislabāk jutās uz skatuves. Ar publicisti Elitu Veidemani viņš iepazinās Žaklīnas Cinovskas horoskopu ballē televīzijā:

„Tas bija 1997.gada sākumā. Un  viss – vairāk nešķīrāmies. Aizbraucām mājās kopā un sākām dzīvot kopā. Tas bija īpatnējs laiks, mēģinājām pietrīties viens pie otra. Un Kristaps un mana meita mums pa vidu. Bija interesanti.”  

Vakaros Elita un Aivars diskutēja par politiku, patriotisms viņus satuvināja. Pienāca vasara, un radās ideja kopā muzicēt – duets dzima Jūrmalas krodziņā „Veranda”:

„Tad notika brīnums, un Raimonds Pauls mums uzdāvināja aparatūru. Ģitāru paši nopirkām, un tā arī sākās. Katru sestdienas vakaru bija cilvēku jūra.”

Daudz priekšnesumu sniegts arī trijatā – Aivars, Elita un aktieris Eduards Pāvuls, kas labi pazīstams arī no savām kinolomām. Taču ne tādēļ Kristaps Brīze izraudzījās kinorežisora profesiju. Zīmīgi, ka viņa meita, Aivara mazmeita tagad mācās E. Dārziņa mūzikas vidusskolā, spēlē trompeti, un, kas zina, varbūt Kristaps kādreiz uzņems filmu par tēva neparasto dzīvi. Pagaidām par to var izlasīt Elitas Veidemanes grāmatā un klausīties šajā raidījumā.