Kādreizējais grupas „Tip Top” solists, Operetes teātra aktieris Einārs Vītols tagad, pēc paša teiktā, vada savas laimīgās vecumdienas, taču ne izskatā, ne balsī vecums nav jūtams, kaut 21. jūnijā dziedātājs atzīmēja 65. jubileju. Kopš deviņdesmito vidus dziedāšanu Vītols vairs nesauc par savu profesiju, taču mūzikai atkal pievērsies pēdējos, no darba brīvākajos gados – šo un to sacer pats, top jauni ieskaņojumi, savukārt Maestro Raimonds Pauls nav atmetis ideju par diskomūzikla Nāc pie puikām atjaunotu iestudējumu. Pirms 40 gadiem mūziklā vienu no galvenajām - Mareka Pegusa lomu atveidoja tieši Einārs!

„Reizēm gadās, ka dziedātājiem uz vecumu dziedāt gribas, bet… Droši vien tas brīdis arī man pienāks, bet balss pagaidām netrīc.”

Beidzis aktīvā darba gaitas, Vītols  ķērās pie sen kopā ar tēvu aizsāktās dārza mājas celtniecības, kas gan vēl turpinās, taču arī atcerējās, ka forši ir uzdziedāt. Pirmais impulss bija tuviniekiem uzdāvinātā Ziemassvētku dziesmu izlase, un kad šis darbs bija pabeigts, Einārs pats nobrīnījās, kā varējis tik ilgi klusēt:

„Jau otrajā klasē mamma mani aizsūtīja dziedāt Rīgas zēnu korī, pŗc tam sākās sports, līdz vidusskolā atgriezās mūzika līdz ar „Džuzbendu”. Bet sanāca tā, ka savas dziedātāja karjeras laikā neuzrakstīju nevienu dziesmu, kaut esmu beidzis konservatoriju. Liels paldies manai pedagoģei Intai Spanovskai, kas man ierādīja dziedāšanas stilu, jo mans otrs vokālais pedagogs bija Ians Gilans…”

Liels mūzikas cienītājs bija arī Eināra tēvs, kura favorīts bija Perijs Komo un Glens Millers ar savu svinga orķestri, viņš bija radio inženieris, strādāja par pasniedzēju Politehniskā institūta Radiotehnikas fakultātē, līdz ar to mājā Vītoliem bija tāds radio aparāts, ar kuru varēja uztvert arī īsviļņu raidītājus. Eināra dzīvē ienāca tam laikam modernākā rietumu roka un popmūzika, un tai viņš sekoja līdzi arī turpmāk. Šad un tad Vītols sacer vārdus kādai 50. un 60. gadu dziesmai, kur nepieciešama saziņa ar ārvalstu autortiesību aģentūrām. Šajā jomā viena no pirmajām veiksmēm bija Šeikina Stīvena repertuāra gadumijas dziesmas tulkojums laikā, kad Einārs bija grupas „Tip Top” solists. Pēdējos gados viņš spēris soli tālāk, sacer arī mūziku, un ieskaņoti trīs Vītola jaundarbi – „Zvaigžņu puduriņš”, „Zilonis kaktā” un „Esam iekšā”. Šad un tad iznācis arī kopā ar seno cīņubiedru Andri Bumbieri un pieaicinātiem mūziķiem uzdziedāt kādā pasākumā, kur skan citu autoru mūzika.

Pateicoties mācībām Rīgas 50. Vidusskolā, Eināram dziedāšana angļu valodā nesagādā grūtības. Jau 9. Klasē viņš kopā ar skolasbiedriem izveidoja rokgrupu, kuru nosauca par Džuzbendu:

„Viss mūsu repertuārs bija angliski. Vēlāk latviešu dziedāšana man gāja ar grūtībām. Bungas spēlēja tagad brīnišķīgais dakteris Aigars Kišuro. Arī „džuzbenda” mūziķi, topošie arhitekti Guntars Graudiņš un Ainars Āboliņš bija aizņemti mācībās, bet man gribējās dziedāt. Biju jau iestājies konservatorijā, un mani kāds atrada – ar Kentauriem Vecrīgas klubā jau spēlējām šo to no Deep Purple un The Hollies.”

Ar sapni kādreiz dziedāt rokoperā „Jēzus kristus Superzvaigzne” Vītols devās uz konservatoriju, kur kopā ar viņu Operetes teātra kursā mācījās Biminita Baltakmene, Ingrīda Libere, Sulamīte un Ģirts Sili, Aija un Indulis Smiltēni, Bruno Libauers, Dainis Ozoliņš, arī Maija Lūsēna, toreiz uzvārdā Renskumberga. Taču viņi tika skoloti pēc tradicionālās metodikas, tikmēr vakaros „Kentauru” koncertos Vītols ķērca smagā roka stilā.

Norīkots darbā Operetes teātrī Einārs dziedāja izrādē „Salmu cepurīte”, arī Raimonda Paula mūziklā „Māsa Kerija”, kur liela nozīme bija arī Janīnas Pankrates horeogrāfijai. Šis tandēms turpinājās arī 1982. Gada diskomūziklā „Nāc pie puikām” – tobrīd Vītols tik tikko bija atgriezies no obligātā karadienesta, kuru pildīja vispirms ķīmiķu bataljonā, pēc tam Rīgā - Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblī. Šeit viņa kolēģi bija pasaulslavenais basbaritons Egils Siliņš, dziesminieks Arnis Miltiņš, basģitāru spēlēja Agris Štrodahs, taustiņus – Edmunds Ramoška, arīdzan konservatorijas studenti, kas pēc tam izveidoja grupu „Tukums 3”.

„Pa vidu iznāca, ka mēs ar Ēriku Krīgeru, igauņu puiku, braucām uz festivālu „Viļņas torņi”, divi džeki armijas drēbēs, dziedot jocīgas dziesmas. Tūdaļ pēc armijas sākās darbs pie mūzikla „Nāc pie puikām”.

Teātrī galvenais bija mūzika un Janīnas Pankrates saliktās dejas, kas ļoti labi sazobējās kopā. Manuprāt, ģeniāla horeogrāfija pasaules līmenī! Balets bija priekšā un mēs, jaunie aktieri, darījām to pašu. Piedalījos arī krievu trupas izrādēs, pilsētas vairs nenosaukšu, braucu ar sievu un jaunāko meitu kopā. Sandra Vītola ir viena no Pankrates skolniecēm, „Nāc pie puikām” viņa dejoja „Arizonu”. Viesizrādes parasti bija diezgan garas, mēnesi, pusotru, un zāles bija pilnas.”

Einārs kļuva arī par solistu ansamblī „Tip Top”, kur galvenās zvaigznes bija Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Ansambļa vadītājs Alfrēds Madžulis nolēma pievērsties rokenrola žanram, un viņa dziesmu „Ļauj palikt vienam” Vītols pirmatskaņoja jauno izpildītāju konkursā „Jūrmala ‘86”. Daudz tika aizņemts no Šeikina Stīvena repertuāra. Vēlāk „Tip Top” sastāvam pievienojās Inese Greste, ansamblis paciemojās ASV. 1991. gada festivāla „Bildes” ietvaros Einārs piedalījās „ABBA” dalībnieku un Tima Raisa sacerētā mūzikla „Šahs” koncertuzvedumā, līdz deviņdesmito vidū veiksmīgi pievērsās mārketinga un reklāmas stratēģijām.

Pēc dziedātāja nosacītās atgriešanās mūzikā viņu ik pa brīdim uzmundrinājusi festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa, aicinot gan sadarboties ar jaunajiem mūziķiem, gan sapulcēt vecos muzikantus, kas izklīduši pa visu pasauli, lai atjaunotu „Tip Top” sastāvu.