Dziedātājs Žoržs Siksna dzied, kur vien var, un saka, ka varētu vēl vairāk. Daļu laika populārais tenors velta arī saviem audzēkņiem, māca dziedāt jelgavniekus, jūrmalniekus, un ir arī viens skolnieks Itālijā. Tas ir bijušais Rīgas 100. vidusskolas audzēknis,  ar kuru pēc ilgāka pārtraukuma tagad Žoržs attālināti strādā vairākas reizes nedēļā. Taču lielākais šī gada notikums ir par godu komponista Aleksandra Kublinska šī gada 85. jubilejai sagatavots ierakstu albumu "Izzudušās pēdas", kurā apkopotas Kublinska dziesmas Siksnas priekšnesumā. To skaitā lielākoties, protams, 80. gados tapušie ieskaņojumi, kā arī divi šī gada ieraksti – slavenā „Noktirne” un dziesma „Kam šķīri mūs”.

Žoržs apmēram desmit gadus regulāri uzstājies kopā ar Kublinski, kas bija aizrautīgs, temperamentīgs pianists, apguvis klavierspēli kopš 5 gadu vecuma profesora Valerija Zosta vadībā.

„Iepazināmies, kad sāku strādāt par solistu radio.  Uz radio nesa dziesmas, kuras pieņēma komisija. Izvēlējās attiecīgu dziedātāju, un man sanāca iedziedāt astoņas, deviņas Kublinska dziesmas. Man uzreiz iekrita acīs, cik viņš lieliski spēlē klavieres.”

Kopējā darbā Žoržam nācies šad un tad aizrādīt, ka klavieres Aleksandrs spēlē pārāk temperamentīgi un skaļi, taču viņa meistarība bija neapšaubāma, sevišķi, lasot no lapas, tas ir – spēlējot iepriekš nezināmu repertuāru. Notika arī kopīgas uzstāšanās Vācijā, Latvijā apceļotas malu malas.

„Es bieži mājās paklausos viņa dziesmas, sevišķi patīk tā, kuru savulaik dziedāja mans kolēģis Jelgavā Andris Uļjanovs – „Ai, gundegas”. Aleksandrs ļoti skaisti aranžēja tieši lielajam orķestrim, mazajam varbūt ne tik veiksmīgi.  Lielajam viņš lieliski izjuta stīgas, balsis. Var klausīties aranžējumu vien.”

Kopsaucējs Siksnam un Kublinskim bija arī slavenais dziedonis un vokālais pedagogs Leonīds Zahodņiks, pie kura Žoržs papildinājās meistarībā, bet Aleksandrs bija koncertmeistars Zahodņika studijā VEF Kultūras un tehnikas pilī:

„Reizēm komponists uz koncerta beigām bija tik saguris, ka vairs nevarēja nosēdēt pie klavierēm. Tad nācās man pašam programmu pabeigt. Tā ir laba lieta – bija jāiemācās visām savām dziesmām harmonijas un forma, ja nu pianists gadījumā iziet no ierindas. Bet esmu ļoti pateicīgs par mūsu sadarbību. Viena no man simpātiskākajām dziesmām ir „Izzudušās pēdas” ar Harija Heislera vārdiem, bet arī visas pārējās ir ļoti melodiskas.”

Pēdējos gados Kublinska vietā Žoržs sadarbojas ar pianistu Aleksandru Livču, kas piedalījies arī jaunā dziesmu diska izdošanā. Par godu 10. jubilejai nesen izdots arī Jelgavas Tirkīza kora ansambļa ieskaņojumu disks:

„Pēc „Koru kariem” palikām, strādājām pie Jelgavas kultūras nama. Ierakstījām trīs, četras dziesmas klāt, lai būtu programma pilnam albumam. Visur, kur vien iespējams, arī dziedam, pārsvarā Jelgavā, pašvaldības pasākumos. Strādāju kā vokālais pedagogs, man labs palīgs ir Ingus Leilands, piedalāmies arī  vokālo ansambļu skatēs, kur parasti startējam labi.”  

Pirms desmit gadiem šovā Žoržs nodemonstrēja savas ātrās dusmas, solot novilkt demonstrēt striptīzu, ko arī izdarīja. Taču galvenais, protams, toreiz bija iepazīšanās ar talantīgajiem jauniešiem. Pašlaik Tirkīza kora ansambļa dziedātā dziesma „Es smejos” ar labiem panākumiem piedalās aptaujā „Latvijas sirdsdziesma”:

„Esmu dzimis Jelgavas slimnīcā, kaut gan pirmos četrus gadus dzīvoju Augstkalnē. Jelgavā atgriezos, kad mūzikas vidusskolā mācījos spēlēt klarneti pie skolotāja Grūtupa. Jā, esmu laimīgs, ka man blakus bijuši tik lieliski cilvēki – Grūtups, Zahodņiks. Radio man liela draudzība bija ar Ivaru Birkānu, kopā uzstājāmies koncertos. Protams, Alnis Zaķis, Raimonds Pauls – izcilas personības.”

Tieši Jelgavā Žoržs Siksna sevi pieteica kā talantīgu dziedātāju. Tas notika estrādes orķestrī „Gamma”, kuru pirms apaļiem 50 gadiem, 1971. gadā nodibināja diriģents, aranžētājs Jānis Romanovskis:

„Tā toreiz bija liela laime, ka kādam ceturtā kursa zēnam radās iespēja spēlēt tauri pie Romanovska, bet es orķestrī nonācu jau trešajā kursā – kā dziedātājs. Balss parādījās pirmajā kursā, sāku dziedāt pa ballītēm Zemgales pusē – Dobele, Penkule. Draugi ieteica, lai parādos Romanovskim, viņš uzreiz ļāva man dziedāt. Bija konkurss Dzintaru zālē, kur dabūju 3. vietu vīriešu grupā.”

Pēc mūzikas vidusskolas Siksna palika strādāt Jelgavas orķestru birojā. Tieši Romanovskis viņu paskubināja braukt uz Rīgu, mācīties dziedāšanu pie Leonīda Zahodņika. Pedagogs viņu sagatavoja un  ieteica Raimondam Paulam – sekoja darbs vispirms „Modo”, tad kopš 1978. gada radio. Astoņdesmitajos pēc desmit nostrādātiem gadiem Siksna aizgāja strādāt uz Filharmoniju. Arī tur iznāca dziedāt kopā ar Valdu Eizenšmiti, kādreizējo Latvijas radio sieviešu vokālā ansambļa dalībnieci, ar kuru kopā dažus gadus strādāts arī ansamblī „Selga”. Duets iemūžināts divās Aleksandra Kublinska dziesmās „Kniepķens” un „Helou”:

„Man patīk ansambļi un kori, bet es pats neesmu kora vai ansambļa mākslinieks. Patīk individuālā jeb solodziedāšana. Grūti pieskaņot citiem balsi, ātri no tā nogurstu. Savulaik mani diriģents Imants Kokars aicināja pat uz kamerkori „Ave Sol”. Aizgāju uz trim četriem mēģinājumiem, bet tenoram grūti dziedāt pusbalsī.”

Dziedāta neapoliešu mūzika, Ļenska loma opeā „Jevgeņijs Oņegins”, pat latviešu autoru estrādes dziesmām nerunājot:

„Vienu vasaru man palūdza nodziedāt Kublinska dziesmu „Vasaras vakarā” ar Imanta Auziņa vārdiem. Biju pilnīgi aizmirsis, ka tāda dziesma arī ir manā repertuārā. No tā arī dzima ideja diskam. Pagājušogad atdzīvināju arī Helvija Stengrevica dziesmu „Zied birztalā bērzi” jeb „Caur sidraba birzi gāju”. No Raimonda Paula katru gadu bija pa pāris veiksmīgām dziesmām, bet neuzskatu, ka esmu Paula dziedātājs – tur pārāks ir Viktors Lapčenoks.” 

Dziedātājs ieskaņojis ārzemju dziesmas latviski, 1998. gadā izdevis Ziemassvētku dziesmu disku ar bērnu kori „Varavīksne”. Daudz strādājis kopā ar Ivaru Vīgneru, Zigmundu Lorencu, protams, Aleksandru Kublinski, kuram iecerēts veidot pieminekli Āgenskalnā. Tas nākotnē, bet jau nākamgad Žoržam Siksnam svinama 65. j ubileja, cerams, tā notiks klātienē ar klausītājiem, taču kaut ko plānot vēl pāragri. Un varbūt iznāks dziedāt arī šajos Ziemassvētkos…