Grupu „Suvenīrs”, „Ādaži”, „Tip Top”, „Proventus” soliste klusēja piecpadsmit gadus, līdz atgriezās pie dziedāšanas kopā ar mellužnieku Māri Trankali. 2017. un 2018. gadā Latvijā šur un tur uzdziedāja arī apvienība „Paldies, tev, draugs”, kurā Antrai piebalsoja Andris Daņiļenko, Beate Meldere, Kaspars Pudniks un Jānis Krūmiņš no grupas „Apvedceļš”, taču lielāko muzikālā mūža daļu viņa uz skatuves bijusi kopā ar Adrianu Kukuvasu. Viņš Ozolas balsij komponējis visvairāk, un tas bija duets uz skatuves, kā arī dzīvē.

„Vislielākais paldies Jānim Krūmiņam, kas mani iepazīstināja ar Andri Šīrantu, kas ir autors maniem pēdējo divu gadu dziesmu ierakstu pavadījumiem.  Viņš tik labi sajuta mani, vai es viņa pavadījumus – tik interesanti. Lūdzu, lai viņš ņem tādas zemākas tonalitātes.”

Dziedāt Antra Ozola mācījusies pie skolotājas Maigas Grietēnas, kur izkopa savas balss trīs oktāvas. Taču pretēji skolotājas ieteikumam par operu nedomāja, kaut bērnībā mazā Antriņa dzirdējusi daudz tā laika slavenību priekšnesumu:

„Kā man patika stundas pie viņas – neaizmirstami brīži! Tāds mazs dzīvoklītis, kokas trepītes uz otro stāstu. Ļoti daudz iemācījos, biju viņai laba skolniece. Viņa Adrianam teica: „Antrai ir plašs diapazons. Viņa var dziedāt gan apakšas, gan augšas”.”

Antras publiskā debija notika Meža skolā, kur viņas vecāki bija skolotāji. Koncertā klavieru pavadījumus atskaņoja komponists Arvīds Žilinskis, kurš uzaicināja kādu no zāles sniegt priekšnesumu, un Antriņa pieteicās nodziedāt dziesmu „Sēņotāji”.

„Es ieraudzīju savu māti ar ieplestām  acīm zāles viņā galā. Tad sapratu, par ko viņa uztraucas – vai varēšu paņemt to lēcienu ar vārdiem „jā, jā, tā-tā-tā…” Pēc dziesmas komponists man noglaudīja galviņu un teica – „dziedi, meitēn, tev labi sanāk.”

Vēlāk Antra, arī savas mammas, skrējējas Birutas Zelmenes iespaidā, nopietni nodarbojās ar vieglatlētiku, pat grūda lodi un dziedāja ģērbtuvē un dušā. Arī skolas koncertos, kur reiz izpildīja arī Adriana Kukuvasa „Krīt visbaltākie sniegi”, pat nezinot, kas ir šis „džeks” no Jūrmalas.

Pēc kājas traumas no sporta bija jāatvadās. Pateicoties skolotājas Grietēnas ieteikumam, Antru pieņēma Ivars Kraucis savā Ādažu ansamblī „Suvenīrs”, kas pārauga jaunā kolektīvā „Ādaži”. To vadīja Gunārs Freidenfelds, kura dziesma „Ūdensnesējs” Antrai patika, vēl 6. vidusskolā mācoties, dziedot korī un ansambļos. Uz Ādažiem dziedāt atnāca Adrians Kukuvass:

„Kad šis cilvēks, „džeks” no Jūrmalas ienāca zālē, momentā bija klikšķis, kad sapratu, ka tas ir tas pats, kas sacerēja „Krīt visbaltākie sniegi” – tā mēs iepazināmies.”

Pēc lieliskā starta festivālā „Liepājas Dzintars ‘79” viņi jau divatā pārcēlās uz LPSR Valsts Filharmonijas grupu „Tip Top”. Tur par Ozolas lielo hitu un pirmo ierakstu studijā kļuva Ulda Stabulnieka sacerētā dziesma „Nedrīkst sasteigt”. Skaistu dziesmu „Visu dienu rasa” dziedātājai sacerēja arī grupas vadītājs Imants Paura.

„Ļoti uzmanīgi vēroju mūsu solisti Margaritu Vilcāni – kā viņa iziet uz skatuves, kā paklanās. Tā man bija vesela pasaule. Ja sēdētu skolas solā un par to kāds stāstītu, tas būtu pavisam kas cits nekā to piedzīvot.”

Visvairāk Antra Ozola savā skatuves mūžā dziedājusi Adriana Kukuvasa sacerējumus:

„Visus tos gadus es augu viņa paspārnē. Ja tā varētu teikt, Adrians mazliet trenējās uz manis. Pētīja balsi, cik varēšu pavilkt. Rakstīja arī sev un duetus. Speciāli notis otrajai balsij viņš nerakstīja, teica, lai dziedu tā, kā jūtu.”

Ozola republikāniskajās pašdarbības ansambļu skatēs astoņdesmitajos gados regulāri saņēma diplomus kā labākā vokāliste, taču koncertos lielākoties dziedāja otro balsi. Tomēr bija arī iespaidīgi solo gan „Proventus” laika ciklā „Debesu dāvana” ar Aleksandra Čaka dzeju, vēlāk, jau Operetes teātrī tika izstudēts Kukuvasa dziesmu cikls ar Jāņa Ziemeļnieka un Austras Skujiņas vārdiem. Tolaik „Proventus” jau bija pārtapis grupā „Rekvizīts”, kura uzstājās arī rokoperā-baletā „Nāriņa” pēc H.K. Andersena pasakas ar Antru galvenajā lomā:

„Izmisīgi meklējām grāmatu plauktos, ko lai tagad dara? Bija iestājusies kaut kāda krīze. Šķirstījām grāmatas šurpu turpu, līdz uzgāju Leona Brieža "Nāriņu”. Adrians momentā pieslēdzās un ļoti ātrā tempā uzrakstīja. Skaistas romantiskas melodijas. Vēl tagad atceros, kā lielais koris stāvēja augšā balkonā, lejā orķestris un rokgrupa „Rekvizīts”, diriģents. Patīkama sajūta, ka ar mani tas viss ir bijis.”

Diemžēl par šo lieldarbu nav skanisku vai vizuālu liecību. Arī mūzikas veikalos velti meklēt Antras Ozolas ierakstu albumu. Dziedātāja pēc šķiršanās no Adriana Kukuvasa bija klusējusi gadus piecpadsmit, lai atgrieztos pie mūzikas. Viņa šo to sacerējusi arī pati un palaikam ieskaņo kādu dziesmu – senāku vai pilnīgi jaunu, kā arī uzspēlē klavieres Jūrmalas izstāžu nama ekspozīcijas uzraudze. Savas jubilejas Antra parasti svin kopā ar meitām Līgu un Aritu un, ja vēlas ar kādu no draugiem tikties, tad ar katru atsevišķi, lai var ilgāk parunāt. Pūlis dziedātājai nepatīk – pietiekami burzmas piedzīvots aktīvajās skatuves gaitās, kuras īsumā izstaigājām raidījumā.