Ierosmi raidījuma tēmai par padomju laikā Latvijā valdošo sistēmu mūziķus iedalīt pašdarbniekos un profesionāļos rosināja Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālā atlase, kurā 4. februārī tiks izraudzīts Latvijas pārstāvis uz šīs prestižās skatuves. Jau labu laiku atlasei dots nosaukums „Supernova”, aicinot konkursā piedalīties gados jaunus mūziķus, kas nebūt nav Eirovīzijas konkursa nolikumā ierakstīts punkts, bet gan pašmāju iniciatīva. Tagad žūrijas atlasīto finālistu vidū ir arī tādi ļaudis, kas neko būtisku Latvijas populārajā mūzikā nav paveikuši, faktiski ir absolūti debitanti, par kuriem neviens neko nezina un arī to, vai viņi vispār māk dziedāt. Par 20. gs. 70. un 80. gadu iespējām nonākt uz lielās skatuves šoreiz saruna ar dziedātāju Jāni Pakalnišķi, kas dziedāšanu mācījies Leonīda Zahodņika studijā pie VEF kultūras pils, darbojies turienes estrādes orķestrī, sadarbojies ar Jāni Sildegu, kā arī komponistu Ivaru Žinduli, vairāk nekā 200 dziesmu autoru – to vidū ir arī Latvijas radio 2 klausītāju iemīļotās „Sapņu bites”.

Dziedātājs Jānis Pakalnišķis mācījās Biržu internātskolā un muzikālajās gaitās Jēkabpils rajonā bieži tikās ar Aiju Kukuli, kas dzimusi Atašienē. Abi piedalījās jauno talantu TV konkursā „Ko tu proti?!” un izcīnīja ceļazīmi uz toreiz slaveno pionieru nometni „Arteks”.

„Man ir ļoti labas atmiņas par dziedāšanas skolotāju Gobiņu. Dzirdēju pāri upei, kā viņa spēlēja akordeonu un dziedāja – tik skaisti tas bija. Klausījos, klausījos, tad prasīju: „Vai es nevaru ar jums kopā padziedāt?” Tad pamazām vien viņa mani izveda uz dziedāšanas ceļa. Palīdzēja arī direktors Mikažāns ar atbalstu transportam, kad bija jābrauc uz konkursiem.”

Jāņa mamma strādāja par pavāri, zēns brīvo laiku pavadīja viņas darba vietā, jau divpadsmit gados vasarā strādāja par trauku mazgātāju un par nopelnīto varēja nopirkt kāroto. Pakalnišķi pārcēla uz Rīgas 3. Internātvidusskolu ar mūzikas novirzienu. Pēc 8 klases Jānim apdzisa interese par mūziku, viņš pārgāja uz 2. Internātskolu ar fizikas un matemātikas novirzienu.

Komponistam, ansambļu vadītājam, pieredzējušajam mūziķim Ivaram Žindulim, kas dzimis Bauskas rajona Brunavas ciemā, par pirmo dzinuli muzicēt kļuva vietējais pūtēju orķestris:

„Kā mazs zēns klausījos, kā viņi piektdienās un sestdienās ballītes spēlē, un man ļoti iepatikās pūtēju mūzika. Pārceļoties dzīvot uz Bausku, mācījos mūzikas skolas trompetes klasē. Pēc tam beidzu Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu – faktiski, esmu īsts pūtējs.”

Par spīti izglītībai Žindulis tā arī skaitījās pašdarbnieks, vadīja pašdarbības kolektīvus Bauskā, kas bija būtiska pretruna padomju sistēmā, kur vienīgie profesionāļi skaitījās LPSR Valsts Filharmonijas ansambļi „Modo”, „Tip Top” un „Eolika”.

„Biju daļējs profesionālis. Bauskā esmu vadījis ansambli kultūras namā, arī PSRS 50. gadadienas padomju saimniecības kultūras namā, Raiņa sovhozā, restorānā „Pilskalns”, kolhozā „Uzvara”, diezgan slavens bija mans ansamblis „Presto”, Bauskas pūtēju orķestri. Dieviņš man devis arī radošo garu un talantu, mūzikas vidusskolā mācoties, mani uzslavēja, ka esmu labs aranžētājs. Patika arī komponēt, dziesmas rakstīt.”

Žindulim bija tik daudz darba, ka laika mācībām dienas nodaļā nebija, diplomi iegūti „vakarniekos”. Pakalnišķis, savukārt, par profesionāli, proti, cilvēku, kas par savu muzicēšanu saņemt algu, kļuva vismaz astoņdesmitajos, kad dziedāja Rīgas koncertapvienībā, strādāja restorānā „Tūrists”, tad viesnīcas „Latvija” varietē.

„Manuprāt, ceļš no pašdarbnieka līdz profesionālim tajā laikā bija slidens. Mans darbaudzinātājs , komponists Jānis Sildegs nebija Komponistu savienībā, bet viņš sarakstījis tik daudz skaistu dziesmu. Man būtu grūti pateikt, ka viņš nav profesionālis, turklāt bija ļoti jauks cilvēks.”

Jānis mācījās tenora Leonīda Zahodņika studijā un drīz tika izvirzīts uz solistu konkursu „Viļņas torņi”, kurā ieguva klausītāju simpātiju balvu. Nošu pazīšanas pašdarbniekiem nebija obligāta, taču tā pārzināšana palīdzēja, Pakalnišķis uz savu roku apguva arī klavierspēli, lai varētu patstāvīgi iestudēt dziesmas. 

„Konkursam „Gaujas atbalss” jau varēju pats atšifrēt notis, kad Alnis Zaķis man iedeva jaunu dziesmu „Skani, dziesma, Siguldā”, bija viens mēģinājums, nākošajā dienā jau koncerts.”

Pirmā radio studijā ieskaņotā dziesma solistam ir J. Sildega „Zilā pasaka”. 1977. gadā Vissavienības Jauno izpildītāju konkursā Jānis Pakalnišķis saņēma balvu kā labākais neprofesionālais dziedātājs, taču repertuāra dēļ atteicās piedalīties sekojošajos laureātu koncertos, kas bija plānoti pa visu Padomju Savienību. Varbūt vēlāk dziedātājs to nožēloja, jo, kas zina, kādas virsotnes tad viņam pavērtos, jo tā bija Eirovīzijai līdzīgi plaša skatuve.

Komponists Ivars Žindulis par panākumiem ar savu ansambli „Presto” dažādos konkursos, tostarp trijos Politiskās dziesmas konkursos, tika pie Kultūras ministrijas apbalvojuma - medaļas "Sociālistiskās sacensības uzvarētājs, ko viņam pirmajam Bauskas rajonā piešķīra par sasniegumiem mūzikā un kultūras dzīvē.

1971. gadā sacerēto dziesmu „Sapņu bites” ar Harija Heislera dzeju izpildīja Ivara vadītais ansamblis „Presto”. Diemžēl dziesmas izpildītāji to atskaņojuši neprecīzi, pat ar aplamiem vārdiem – pareizs ieskaņojums Danas Uļanskas sniegumā izdots I. Žinduļa dziesmu albumā „Man dāvā smaidu”:

„Kad skatē togad dziesmu nodziedāja Uldis Šteinbergs, saukts par Frici, dziesma uzreiz aizgāja tautās. To izpildīja arī Talsu „Zvaniņš”.

2001. gadā albumā „Netici tam” Ivara dziesmas iedziedāja Evija Bonāte ar grupu „Naktsputni”. Jāņa Pakalnišķa dziedātās dziesmas nav atrodamas nevienā skaņuplatē vai diskā, pat ne internetā, ja nu vienīgi dzirdamas Latvijas radio 2 ēterā. Diemžēl 80. gadu beigās Jānis atmeta dziedāšanai ar roku un tagad vairs tikpat kā neklausās mūziku.