Laikam nav neviena cita skaņraža, kura daiļrade būtu tik nozīmīga akadēmiskajā un vieglajā žanrā vienlaikus. Imanta Kalniņa rokraksts atpazīstams uzreiz, lai ko baudītu no viņa ārkārtīgi vispusīgās daiļrades: simfonijas, oratorijas, operas, teātra un kino mūziku, rokenrolu vai kā kādreiz teica – bigbītu. Imanta Kalniņa mūzika Latvijas radio 2 ēterā skan ikdienu, viņa melodijas dzīvo gadu desmitiem un  neaizmirstas. Tās liek priecāties un arī sapņot vienatnē un visiem kopā, un Daiga Mazvērsīte ar Nošu atslēgas mikrofonu rokā devās uz Liepāju, kur mīt komponists, lai aprunātos par pagātni, tagadni un nākotni.

Sagaidot Imanta Kalniņa 80. dzimšanas dienu, Liepājā, Ausekļa ielā tapis viņam veltīts sienas gleznojums – portrets, kuru veidojis grafiti mākslinieks Elementton. Skaņradis šādu akciju uztvēris ar pašcieņu, taču ir sajūta, ka uz šādām aktivitātēm mūziķis raugās distancēti, tāpat kā uz savu dziesmu plašo izplatību. Kalniņa mūzika skan visur, kur mīt latvieši. Viņa dziesmas kļuvušas par vairāku paaudžu iemīļotām tautasdziesmām:

„Atzinība ir svarīga, lai tu pārliecinātos, ka tas, ko esi izdarījis, mūzika, kuru esi uzrakstījis, ir laba. Ka tā ir patiesa, īsta. Jo sliktai dziesmai ir mazas iespējas iegūt atzinību…”

Liepājā komponists nonāca 1964.gadā, kad tika norīkots darbā mūzikas vidusskolā par teorētisko priekšmetu pedagogu, drīz sākās sadarbība ar Liepājas teātri, kuras izrāžu dziesmas aizgāja tautās. Bet pirmo pieredzi populārajā žanrā Kalniņš guva, sacerot mūziku filmai „Elpojiet dziļi”, kur to izpildīja karavīru ansamblis „Zvaigznīte” ar solistiem Paulu Butkēviču un Juri Strengu, dziedāja arī aktrise Līga Liepiņa. 1969.gadā komponists Liepājā izveidoja savu pirmo grupu „2xBBM”:

"Man gribējās vairāk un dziļāk ieiet tajā mūzikā, kas ir uz ielas, nevis koncertzālēs, jo rokmūzika ir publisks žanrs. Skaidrs, ka dibināt pašam savu mūziķu grupu, kas varētu to uzreiz atskaņot, ir tas pats, kas zinātniekam sava laboratorija. Savācu puišus, un sākām spēlēt. Mēs bijām nevaldāmi kā visi jauni cilvēki. Nu, kurš jauns cilvēks nav nevaldāms?”

Kad „2xBBM” varas iestādes izformēja, Kalniņš pārcēlās uz Vecpiebalgu, kur 1976.gadā dzima Imantdienu tradīcija. Viņa bigbīta dziesmas nonāca grupas „Menuets” repertuārā, palaikam to komponists papildināja ar jauniem skaņdarbiem. Par izciliem aranžējumiem tolaik gādāja „Menueta” darbaudzinātājs Jānis Blūms, uz kura meistarīgo ausi Kalniņš pilnībā paļāvās:

„Notis visu pasaka priekšā. Izpildītājam jābūt ar spēju sadzirdēt, kā manai mūzikai jāskan. Nekādas rekomendācijas šeit nav iespējams, jo mūzikai ir sava pasaule, savi jēdzieni, sava saprašana par lietām. Ja ir spēja saprast šo valodu, nekādas rekomendācijas nav vajadzīgas.”

80. gadu vidū pēc sadarbības ar „Pērkonu” oratorijā „Kā jūra, kā zeme, kā debess” Imants Kalniņš nolēma veidot jaunu „radošo laboratoriju”, kurā atkal muzicētu publikas klātbūtnē:

„Iepazinos ar Laimu Līvenu, iepriekš viņas dzeju nebiju lasījis, Laima nebija no oficiāli protežētām dzejniecēm. Man ļoti iepatikās viņas dzeja. Nu, kā tas būs, ja sievietes dzejnieces dzeju dziesmas formā dziedās vīrietis? Mēs jau toreiz tik tālu vēl savā progresā nebijām aizgājuši… Līdz ar to radās nepieciešamība pēc sieviešu balsīm. Turaidas Rozē kā pirmās dziedāja Indra Karlsone un Mārīte Veisberga.”

„Turaidas Rozes” sastāvā iesaistījās dziedātāja Olga Rajecka, tad arī Uģis Roze, izveidojās klausītāju mīlestību uzreiz iekarojis duets. Taču Kalniņam komercija joprojām bija sveša, kad mūziķi vēlējās iekarot tālākus apvāršņus, viņš pagāja malā un taustiņinstrumentus uz skatuves spēlēja vairs tikai Imantdienās.

„Piederu pie iedvesmas cilvēkiem. Dziesma atnāk brīdī, kad pati grib, un to nav iespējams ieplānot.

Kad es rakstu mūziku, svarīgākais ir, lai man pašam viņa patīk. Tas ir tas kritērijs. Rakstu notis, un šis kontrolieris manī sēž. Vai es pats esmu mierā ar to? Vai tas mani apmierina? Un, ja tas mani apmierina, es pielieku punktu.”