„Pats nevienam virsū nebāžos” - deju mūzikas pamatlicējs Artūrs Duboks atgriežas

Artūrs Duboks – projekta „A-Europa” līderis – atklāti atzīst, ka pa pandēmijas diviem klusēšanas gadiem varbūt nedaudz zaudējis sportisko formu, uzaudzēdams pāris kilogramu, taču muzikālajā jomā palicis labā līmenī. To dziedātājs sola demonstrēt jau aprīļa koncertos, vispirms Rīgā – Andrejsalā, tad 16. aprīlī Jelgavā: „Ir dejotājas, tagad dzīvais sastāvs – mēs esam daudz,” taču šoreiz vairāk par Duboka muzikālo pagātni. Tā cieši saistīta ar Emīla Dārziņa speciālo mūzikas vidusskolu, kuru absolvējis Artūrs, tāpat kā viņa elks Raimonds Pauls. Savulaik puisēnam bija sapnis spēlēt tikpat labi kā Maestro...

„Zināju, kas ir dziedāšana, kas ir klavieres. Mājās man tēvs „staipīja” akordeonu, un es spaidīju taustiņus. Mani kā mazu puiku aizveda uz uzņemšanu dārziņos, tur bija Jānis Erenštreits. Kaut ko dziedāju, dauzīju ritmu – viņš prasīja, kur gribu mācīties. Es gribēju spēlēt klavieres. Viņš teica – „būsi kordiriģents!” Es nevarēju saprast, kas tas tāds ir, tāds jokains vārds. Tā bija zēnu kora klase. Tagad es labprāt sacerētu kādu dziesmu koriem, kas man ļoti patīk, bet kā kordiriģentu sevi nekad neesmu redzējis. Mana meita mācās Ādažu mūzikas skolā, un visiem stāstu, ka dārziņskolā bija ļoti stingri eksāmeni un ieskaites, ar trijnieku lidoja ārā no skolas.”

Kopā ar dārziņskolas zēnu kori Duboks apceļoja daudzas valstis, brauca ar vilcienu, lidoja ar lidmašīnu:

„Mēs bijām pirmie, kas dziedāja kopā ar Raimondu Paulu. Bija tik dīvaini viņu ieraudzīt mēģinājumu telpā. Kad man bija sešpadsmit, stāvēju pie radio durvīm, gaidīju viņu, lai parādītu savas dziesmas. Uzklausīja mani, ieteica strādāt tālāk.”

Jau pirmajā klasē Artūrs sacerēja pirmo dziesmu ar paša vārdiem. Bija lielas dotības tieši klavierspēlē, viņš ir ļoti pateicīgs savai skolotājai Akotai, kas ielika Dubokam labus pianisma pamatus, rosināja piedalīties konkursos. Sergeja Rahmaņinova dodieza prelūdiju, ar kuru daži startēja uz konservatoriju, Artūrs spēlēja jau 9. klasē. Protams, „A-Europa” dziesmu ieskaņojumos Duboks pats ir spēlējis taustiņinstrumentus.

Artūrs līdz šim sapņos redz Latvijas mūzikas akadēmijas, toreizējās konservatorijas gaiteņus, pa kuriem viņš staigāja diemžēl ne kā students. Šis kļuvis par vienu viņa nepiepildītajiem nodomiem, kaut vecāki toreiz mudināja mācīties tālāk. Viņš devās uz Daugavpili, iestājās Pedagoģiskā institūta mūzikas pedagoģijas nodaļā, taču sekoja iesaukums karadienestā. Diemžēl Duboks nedienēja karavīru ansamblī „Zvaigznīte”, pat ne orķestrī, bet tika nosūtīts uz zenītartilērijas daļu Kaļiņingradā.

„Mūs izsauca uz plača un teica – šī puse paliek, šī dodas uz Afganistānu. Daudzi no maniem biedriem tur arī palika… Pirmais pusgads, protams, bija šokējošs, jo augu labā ģimenē, bet te krievu armija, kur virsnieki lamājas trīsstāvīgajiem.”

Pēc armijas, to nosaucis par labu dzīves skolu, Artūrs atgriezās Daugavpilī un kādu laiku dziedāja grupā „Stikls” solo un duetā ar Andri Baltaci, pat piedalījās konkursā Baltkrievijā. Tolaik tapa arī sarkanbaltsarkanam karogam veltīta patriotiska dziesma, kas varbūt kādreiz tiks ieskaņota. Latviju pārskanēja arī Duboka sacerējums „Līgo”, kurā viņam piebalsoja tā laika lielākās zvaigznes – arī tā, iespējams, iegūs jaunu skanējumu. Studijas nepabeidzis, Duboks devās uz Rēzekni, kur arī dzimusi grupa „Austrumeiropa”: 

„Vai Latgale nav Latvijas austrumi? Jā, mēs bijām brīvāki, bet mūsu džinsi nebija no ielas. Es līdz šim uzstāju, ka koncerts ir pasākums, un tad drēbēm jābūt sevišķām.”

Artūrs tika pie sava sintezatora, „Austrumeiropa” darbojās Rēzeknes piena kombināta paspārnē. Grupa izpildīja Duboka sacerētās dziesmas, kas guva augstas vietas „Mikrofona” aptaujā, skanēja koncertos.

1992. gadā Artūru izvirzīja pārstāvēt Latviju starptautiskajā jauno izpildītāju konkursā, kurš no Jūrmalas bija pārcēlies uz Jaltu. Tur viņš dziedāja „Austrumeiropas” dziesmu „Hei, mazā”, kas 1991. gada „Mikrofona” aptaujā ieguva 8. vietu.

Deviņdesmitajos Duboks studēja aktiermeistarību Maskavas Valsts kinematogrāfijas institūtā, taču arī to nepabeidza – mūzika nelika mieru. 1996. gadā Artūrs atgriezās Latvijā, institūtā gūtais palīdzēja, vēlāk radot kinomūziku. Saīsinot iepriekšējo grupas nosaukumu uz „A-Europa”, klajā nāca Artūra dziesmu albums „Tuvumā tālumā”, kas kļuva par īstu sprādzienu.

„Te ir jāsaka „paldies” producentam Jānim Lamsteram, kurš mani piespieda darboties deju mūzikā. Līdz tam man ļoti patika džezroks, klasika gan nē, toties tā manī sāk virmuļot tagad – klavieres, saksofons, kamerorķestris. Bet Lamsters teica, ka vajadzīga deju mūzika, un visas manas melodijas pārtapa deju aranžējumos. Sākumā pretojos, man pat nepatika.

Artūrs savas dziesmas piedāvājis arī kolēģiem – tās iedziedājuši Kaspars Markševics, Ainars Virga un citi, bet ar dažiem nav izveidojusies nepieciešamā ķīmija. Pašlaik jauna dziesma top kopā ar jaunās paaudzes reperiem no grupas „Singapūras Satīns”. Varbūt kādreiz skanēs arī Artūra dziesmas simfoniskā orķestra pavadībā. Jau tagad atsākas „A-Europa” koncertdarbība, mūziķim ļoti nepieciešama enerģijas apmaiņa ar publiku, taču Artūrs ir strikts:

„Tā ir brīnišķīgākā ķīmija pasaulē. Bet esmu tāds „frukts” – ja mani neaicina, es arī neuzprasos. Mani vecāki teica tā: „Ja būsi kādam vajadzīgs, tad noteikti tevi atradīs, bet pats virsū nelien…”

Man ļoti patīk frāze, ko teicis laikam Džeks Nikolsons, ka katrs nākamais solis pēc Olimpa ir tikai uz leju. Var jau pasmīnēt, vai mana mūzika ir Olimps, vai nē, bet tie sasniegumi bija ļoti lieli, mēs skanējām no visām malām. Kur doties pēc tā tālāk?”