Kad draugi un tuvinieki atvadījās no 21. janvārī mūžībā aizgājušā dziedošā aktiera Arņa Līcīša par muzikālo pavadījumu sēru brīdī gādāja arī Olafs Štāls – vijolnieks, ģitārists, pedagogs. Abus radošā sadarbība saistīja kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus, un Olafa grupa, Arņa vīnu gaumes ietekmē, ieguva nosaukumu „Kabernē”. Biežāk gan viņi saucās „Kabarē” – šis vārds rakstīts arī uz albuma „Es ticu…” vāka. Tajā skan latviešu estrādes klasika Arņa Līcīša sniegumā, diska muzikālais producents bija Olafs, un viņu pirmais kopdarbs, Oskara Stroka dziesmu albums „Nost ar bēdām!” dienasgaismu ieraudzīja 1999. gadā.

„Pēdējā laikā mēs maz sazinājāmies, jo katrs savā sfērā. Kaut kad satiku uz ielas, Arnis teica: „ko tad es vairs, es jau pensionārs”… Bet mēs sazvanījāmies, un pēdējā saruna mums bija divas stundas gara. Arnim patika klasiskais džezs, Frenks Sinatra, patika dziedāt visa veida bosanovas…”

Maija Apine un Olafa Štāla grupa bija bosanovas pionieri Latvijā 90. gados, vispirms ansamblis saucās „All The Things” un viņu repertuārā bija arī džeza klasika. Pamazām pasākumā iesaistījās arī Arnis Līcītis:

„Bija pajucis Jaunatnes teātris, palikušas tikai telpas, kas mums kļuva par bāzes vietu. Teātra orķestra trompetists Einārs Vrubļevkis arī šo lietu saorganizēja, gribējās spēlēt. Sākām ar Maiju, kurai ļoti patika brazīliešu mūzika, viņa laikam pat iemācījās portugāļu valodu. Sākām spēlēt klubā „Bimini”, uzstāšanās bija regulāras. Kad pievienojās Līcītis, sākām ne tikai spēlēt un dziedāt, bet arī lietot sarkanvīnu, kur Arnis bija speciālists. Tad arī nosaucāmies „Kabernē” – es spēlēju ģitāru, Andris Grunte kontrabasu, Jānis Pitens – sitaminstrumentus un Einārs - trompeti. Arnis pārsvarā dziedāja džeza klasiku.”

Dažiem tolaik palika iespaids, ka Olafs Štāls prot spēlēt tikai bosanovas stilā, kas nav tiesa. Viņa zināšanu loks ir ļoti plašs, kas apliecināts arī sadarbībā ar Arni Līcīti. Vispirms viņi sadarbojās Bertolda Brehta Trīsgrašu operas uzvedumā jau VEF kultūras pilī, kur aktieris tēloja Mekiju Nazi:

„Bērēs mācītājs, Arņa draugs ļoti skaidri izstāstīja viņa biogrāfiju – ka viņam bijis vairāk nekā 160 lomu krievu filmās un seriālos, bet uz septiņdesmito jubileju Latvijā nekāds pasākums nenotika. Savukārt Maskavas kinonamā bijis grandiozs sarīkojums ar tūkstošiem cilvēku.”

Lieliski, ka vismaz Olafs Štāls pievērsis vērību Līcīša fantastiskajai balsij, un tā iemūžināta divos ierakstu albumos:

„Arnim bija ļoti viegli piemeklēt repertuāru, viņam ir unikāla balss: gan basbaritons, gan augstais tenors – ļoti reta parādība. Tas dzirdams arī diskos.”

No Stroka repertuāra Līcītis zināja labi ja dziesmu par Murku, savukārt no latviešu estrādes – Kublinska „Noktirni”. Olafs Štāls abām programmām izraudzījās repertuāru, vairākas stundas aizvadīja nošu bibliotēkā, meklējot dziesmas, tad sagatavoja un ieskaņoja repertuāru. Līcītis notis nepazina, mācījās pēc dzirdes:

„No dabas viņam tas viss sanāca. Labākie dziedātāji ir tie, kas nav mācījušies dziedāšanu. Viņam varēja vienkārši pateikt – klusāk dziedi, maigāk dziedi, runā dziedot. To aktieri māk, un tas viņus atšķir no estrādes zvaigznēm.”

Priekšnesumi kopā ar aktieri Olafam apstājās pirmajā krīzē – 2008. gadā, kad viss apsīka. Arnis vairs nedziedāja, Štāls turpināja darboties kā ģitārspēles pedagogs Rīgas mūzikas skolās, un joprojām paretam godībās viņš saspēlē un uzdzied kopā ar saviem jaunības draugiem no grupas „EGO”. Šo ansambli dārziņskolā izveidoja klasesbiedri –kontrabasists Arnis Roze un divi kordiriģenti – Didzis Rijnieks un Jānis Pitens, kas apguva sitaminstrumentu spēli un Olafs Štāls, kas mācījās vispirms vijoli, tad pārgāja uz altu. Vienlaikus viņš desmit gadu vecumā sāka mācīties spēlēt ģitāru. Instrumentu apguva pašmācībā, tad nu dabūja pagājušajā vasarā kārtot eksāmenu, jo maģistra diploms piešķirts tikai alta spēlē – tas nekas, ka ģitāra spēlēta divdesmit gadus!

„Dziedāja Didzis un Jānis kā kordiriģenti. Dragājām ar „EGO”, šķiet, 42. klasē visādus „Status Quo” un „AC/DC”. Dārziņskolā sāku spēlēt arī bandžo Rīgas diksilendā. Tas bija ļoti interesants laiks, meklējot kopsakarību starp šiem instrumentiem – bandžo ir džeza sfēra, elektroģitāra citā sfērā. Klasisko ģitāru tā pa īstam sāku apgūt, kad sākās projekts ar Maiju Apini un Arni Līcīti.” 

No pirmajiem gadiem, kad grupa saucās „Pelmeņi”, ieraksti nav palikuši. Arī vēlāk tapa maz ieskaņojumu, viens disks glabājas pie Olafa, bet nekas no „EGO” daiļrades nav izdots.

Pēc pirmā konservatorijas kursa „EGO” puišus iesauca armijā. Olafs nonāca Baltkrievijā, par laimi, ansamblī „Sarkanie uzpleči” un cauru dienu mēģināja, Štāls sēdēja pie skaņas pults. Pēc atgriešanās sākās jauns un ražīgs periods: piedalīšanās „Bildēs”, uzvara jauno grupu festivālā „Durvis ‘89”, piedalīšanās „Liepājas dzintarā ‘91”. „Gudra mūzika smagā izpildījumā,” – tā toreizējo daiļradi raksturoja Olafs.

Joprojām „EGO” mūziķi satiekas, piemēram, Jāņos saliek aparatūru, uzspēlē, uzdzied arī kādreizējais solists Andris Šmaukstelis, kura dēls studē opermūziku Britu salās.