Nupat klajā nācis muzikālās apvienības „Vintāža” pirmais ierakstu albums „Atmiņu lāse” ar latviešu estrādes dziesmu unikāliem restaurējumiem to oriģinālajos aranžējumos, savukārt vokālais ansamblis „Neaizmirstulītes” vecajām labajām pagājušā gadsimta dziesmām piešķir jaunu skanējumu. Sākot darboties, meitenes gan centās ne izskatīties kā viņu priekšteces, piemēram, Rīgas estrādes orķestra sieviešu vokālajā ansamblī, bet arī dziedāt līdzīgā manierē, un par to, cik dažādi var atdzīvināt mūsu estrādes dziesmas, raidījumā saruna ar Lauru Leontjevu, kora „Anima” diriģenti un „Neaizmirstulīšu” līderi un „Vintāžas” mūziķiem – apvienības dibinātāju, pianistu Rihardu Bērziņu un saksofonistu Artūru Sebri.

Lauras Leontjevas tētis bija trompetists pūtēju orķestrī „Rīga”, kura ietvaros bija izveidots ansamblis, kas uzstājās arī deju vakaros – tur, protams, repertuāra pamatu veidoja iemīļotas latviešu estrādes dziesmas. Taču nopietnāka pievēršanās estrādei notika salīdzinoši vēlu, jau Mūzikas akadēmijas pirmajos kursos, kur Laura studēja kordiriģēšanu.

„Bija maz pieejamas informācijas par latviešu komponistiem, estrādei tā apzināti pievērsos, pateicoties Jurim Vaivodam un viņa degsmei muzikālajās programmās teātrī un citur atskaņot Jāņa Sildega, Lolitas Vambutes, Elgas Igenbergas un citu autoru darbus.”

Pēc Jura Vaivoda ierosmes kopā ar viņa kapelu „Usma” pie latviešu estrādes restaurēšanas pagājušā gadsimta 90. gados ķērās dziedošais aktieris Andris Bērziņš. Viņa paraugam sekoja Harijs Spanovskis un Jānis Paukštello, kā arī aktieris Arnis Līcītis. Taču viņi bija izpildītāji, nevis iedvesmotāji.

Muzikālās apvienības „Vintāža” vadītājs, fanātisks latviešu estrādes materiālu glābējs un restaurētājs Rihards Bērziņš pirmos iespaidus par žanru guva, klausoties raidījumu „Latvijas radio fonotēkā” Latvijas radio 2 otrdienu vakaros, nevis, piemēram, vecāku plašu kolekciju.

„Skaņuplates man noteikti nav bijis mīļākais formāts – vienreiz atskaņo, noņem skaidu, un nākamajā reizē jau ir divreiz sliktāka kvalitāte. Visu laiku esmu cīnījies par ierakstu kvalitatīvajām īpašībām, ņēmies ar magnetafoniem, un mani vairāk interesē nevis tā mūzika, kas izdota platēs, bet aisberga otra daļa.”

Šo to no radio dzirdētā Bērziņš ieskaņoja kasetēs, lai turpinātu analizēt, līdzīgi rīkojās saksofonists, džeza entuziasts Artūrs Sebris: ja tētis iedeva naudiņu kam garšīgam, puisis devās uz veikalu nopirkt kaseti.

„Ļoti iemīlēju šo mūziku. Iestājos Jelgavas mūzikas vidusskolā, kur priekšā jau bija Raitis Ašmanis, kurš nodarbībās par džeza vēsturi iekļāva daudz arī no latviešu agrīnajiem džeza izpildītājiem. Tad iestājos RPIVA, kur satiku Rihardu, mums parādījās kopīgas intereses.” 

Tā kā R. Bērziņš pēc izglītības ir kordiriģents, viņa sirdij tuvas ir harmoniskās lietas, aranžēšana, tehnoloģija. Viņa ieskatā, latviešu estrādes mūzikas pievilcības pamatā lielākā nozīme ir aranžējumam, kas tolaik tika nostrādāts līdz „pēdējai vīlītei”.

„Ieraksta diena mums ir kā svētki, jo tad Artūrs nāk ar visiem saviem četriem saksofoniem, flautu un klarneti, rakstot paiet visa diena. Stīgām tas pats, jo rakstām, lietojot tā saukto „pleibeka” principu. Rakstām pirmās, otrās, trešās vijoles, tad čellu, tādā veidā saliekam kopā pilno partitūru.”

Savukārt L. Leontjevai svarīgākas ir emocijas, ko dāvā labas dzejas un izcilas melodijas „saķere”:

„Citkārt šo dziesmu dziedāšana kļūst par sevis izzināšanu, šajā mūzikā sadzirdu vairāk nekā šodienas skaņdarbos. Bet „Neaizmirstulīšu” pirmsākumos ķērām milzīgu „kaifu”, atdarinot gan kostīmus, gan dziedāšanas manieri un kustības. Arī plakātus koncertiem veidojām, kā to toreiz darīja. Vēlāk radās jautājums – ko es un ansamblis vēlamies caur šo mūziku pateikt.”

Netrūkst vietas dažādām interpretācijām – „Vintāža” cenšas atjaunot estrādes mūziku maksimāli tuvu dziesmas vai skaņdarba oriģinālam. Iespējams, bez viņiem līdz mūsu ausīm nebūtu nonākusi, piemēram, Ulda Stabulnieka „Balāde par klaunu” vai Lolitas Vambutes dziesma „Ceļagājēja motīvs” ar 70. Gadi vidum neraksturīgi ekspresīvu Ilzes Bindes dzeju. Šis ieraksts savulaik izdzēsts, R. Bērziņš uzmeklējis arī Aleksandra Kublinska dziesmas „Kam šķīri mūs” Gunāra Rozenberga veidoto aranžējumu, kas ir viņa rokraksta viens no pirmajiem paraugiem. Arī šī dziesma iekļauta muzikālās apvienības „Vintāža” par godu 10. jubilejai izdotajā debijas albumā „Atmiņu lāse”, kas nesen kā devies pie klausītājiem.

„Tā ir netaisnība, ka septiņdesmito, astoņdesmito gadu skaņu režisora darbs ir atkarīgs no mūsdienu cilvēka eiroremnta stilā izdarītas digitalizēšanas. Ja 21. gadsimtā kaut kas nav izdarīts pareizi, tas estrādes skaņdarbs neskanēs pareizi. Kad televīzija digitalizēja savus ierakstus, „Dūdieviņš” Ilonas Bāliņas versijā skanēja gandrīz pustoni par augstu,”

atklāj R. Bērziņš, kas centies ar albuma dziesmām parādīt katra dziesmu autora individuālo aranžētāja rokrakstu. 

Līdzīgās domās ir A. Sebris:

„Var tikai pabrīnīties, kā aranžētāji Vitālijs Dolgovs vai Gunārs Rozenbergs kaut kādām mazām estrādes dziesmiņām ar savu darbu ir piešķīruši pilnīgi citu krāsu!”

Dziesmu „Ceļagājēja motīvs” albumā iedziedājusi soliste Ginta Krievkalna, kas saka:

„Es sirdī esmu ārkārtīgi vecmodīgs cilvēks. Tā ir mana būtība, tās vecās latviešu estrādes dziesmas. Visbiežāk dziedu teksta būtību, šo stāstu. Uzaugu ar platēm, mammai ļoti patika Aija Kukule un Nora Bumbiere, ļoti daudz klausījās. Dzirdēju, kā dzied mamma, un man arī iespiedās atmiņā.”

Valcēniete 17 gadu vecumā debitēja uz skatuves tieši ar Raimonda Paula dziesmas „Baltā saule”  priekšnesumu Maestro dziedāšanas svētkos, sekoja sadarbība ar Zigmaru Liepiņu, līdz Ginta pievienojās „Vintāžas”  solistu pulkam. Tajā pirmā bija Rūta Dūduma-Ķirse, albumā „Atmiņu lāse” Alņa Zaķa, Jāņa Sildega, Valtera Kaminska u.c. autoru dziesmas dzied arī Gatis Supe un Jānis Strazdiņš. Koncertos un ierakstos latviešu estrādes restaurētāji sadarbojušies arī ar Aināru Ančevski, Normundu Rutuli, kas pašrocīgi no jauna ieskaņojis ne vienu vien estrādes klasikas pērli, un citiem. Tuvākais apvienības koncerts gaidāms Liepājā jau gadumijā, „Vintāžas”  repertuārā ir ap 60 estrādes dziesmu.

Kaut vokālais ansamblis „Neaizmirstulītes” darboties sāka 2006. gadā un tapis iespaidīgs skaits ierakstu, tostarp, ar Laimi Rācenāju, sava albuma dziedātājām vēl nav. Toties 16. decembrī „Neaizmirstulītes” ielūdz uz koncertu „Manas bērnības Ziemassvētki”  VEF kultūras pilī, kur skanēs gan Ulda Stabulnieka „Sniedziņa dziesma”, gan Mārtiņa Brauna „Veltījums mīlestībai” un citas iemīļotas melodijas. Īpaši šai koncertprogrammai komponista Arvīda Žilinska mazmazdēls Matīss sacerējis „Odu Ziemassvētku ēšanai”, skanēs arī paša Arvīda hits „Laba slava sniedziņam” – uzdziedās arī Jānis Paukštello, „Dzeguzīte”, Kaspars Markševics un citi, kam mīļa latviešu estrāde.