Mēs ar brāli – kolosāli! Kādreizējā kolhoza „Nākotne” grupas „Varavīksne” izpildītās dziesmas Kolosāli vārdi kļuvuši par TV raidījuma nosaukumu, tikmēr to pirmavots šķiet pavisam piemirsts. Šo netaisnību labosim raidījumā, kurā Daiga Mazvērsīte pie mikrofona aicinājusi ansambļa „Varavīksne” dibinātāju un vadītāju Imantu Melni, kas dzīvo Dobelē, īsā telefonsarunā ļaujot izteikties arī grupas dziedātājiem Vizmai Zandersonei (Polei) un Valdim Indrišonokam.

Savā mājā Imants Melnis ir iekārtojis skaņu ierakstu studiju, ir digitalizējis „Varavīksnes” ierakstus un fotogrāfijas. Armijas gados viņš dienēja radistos, kurus katru gadu sūtīja uz divu nedēļu ilgiem apmācības kursiem Dobelē. Imantu nosēdināja blakus kolhoza Nākotne priekšsēdētājam Artūram Čikstem, kas uzaicināja Melni braukt pie viņiem un izveidot estrādes ansambli.

„Jau pirmajā valdes sēdē mani pieņēma darbā par traktoristu, iedeva istabu dzīvoklī, jo atbraucu ar sievu un bērnu. Tas bija pirms 1. maija, jo tieši tajā brīvdienā mums notika pirmais mēģinājums. Gāju pa dienu uz darbnīcām, kaut ko tur grozījos, tikai rudenī mani noformēja kā kluba māksliniecisko vadītāju.”

Iepriekš Melnis dzīvoja Gulbenē, kur spēlēja ģitāru un noņēmās ar vietējā ansambļa saimnieciskajiem darbiem. Kā pats saka, bija saprašana, kā strādāt ar kolektīvu, veidot repertuāru, atlasīt dalībniekus. Jaundibinātā kolektīva pirmā uzstāšanās notika Jāņu ballē pašu kolhozā. Juris Vītols sāka kā ģitārists, tad spēlēja basu, kad grupai pievienojās dobelnieks, vijolnieks Imants Dreimanis. Aivars Lapiņš sita bungas, Māris Tuliševskis spēlēja ģitāru un dziedāja. Dziedāt pieaicināja arī Artūra Čikstes brāļameitu Intu.

„Varavīksnes” pirmais sastāvs mēģināja dziedāt no magnetafona lentēm norakstītas poļu dziesmas oriģinālvalodā, nevis populāras Raimonda Paula melodijas, un klausītājiem paticis tīri labi. Repertuārā bija pāris Gunāra Freidenfelda dziesmu no ansambļa „Prauli”  repertuāra, piemēram, „Ūdensnesējs”.

„Koncertu toreiz vēl nebija, tika dejas. Koncerti mums sākās 1978. gadā. Pirms tam piedalījāmies tarifikācijas skatē, bez kuras uzstāties nevarēja. Nospēlējām ļoti labi, ieguvām 1. vietu Dobeles rajonā, un pēc jaunā gada jau varējām braukt.”

1976. gadā ansamblim parādījās nosaukums „Varavīksne”. Mūziķi esot ilgi domājām, kā saukties, un sākumā nekādi oficiāli lēmumi netika pieņemti. 1979. gadā nosaukumu apstiprināja E. Melngaiļa Tautas mākslas nama estrādes sekcija, tolaik šim vārdam bija no mūsdienām atšķirīgs simboliskais konteksts. Tolaik grupas darbībā sākās būtiskas pārmaiņas – tika šūti tērpi, veidotas īpašas koncertprogrammas. Astoņdesmito sākumā sastāvam pievienojās dobelnieks Rolands Polis, kas aktīvi komponēja. Tobrīd Imants Melnis arī „uz papīra” jau bija ansambļa vadītājs, pārējos mūziķus darbā noformēja kā nu kuro, bet algu maksāja visiem.  

„Kolhozs nodrošināja ar mikroautobusu un smago mašīnu, ar ko aparatūru pārvadāt. Tā gan bija pašiem jānes un jāsakrāmē. Astoņdesmitajā līdz astoņdesmit otrajam gadam bija reizes pa trim koncertiem dienā. Klubā zāle – otrajā stāvā.”

Milzu popularitāti „Varavīksne” ieguva ar Astrīdas Klāsones sacerēto dziesmu „Kolosāli”, viņa grupā bija darbojusies pavisam neilgi, apmēram mēnesi, un oriģinālā šī bija bērniem adresēta dziesmiņa.

„Bija jābrauc uz Liepāju, tarifikācijas skates finālu, jāspēlē astoņi skaņdarbi, bet bija grūti atrast tādus, kas patīk. Paņēmām to „Kolosāli” un „aizgāja” ļoti labi. Spējām arī Rolanda Poļa skaņdarbus.”

Gan Polis, gan Melnis spēlēja taustiņinstrumentus, 1982. gadā parādījās bundzinieks Vitālijs Čakšs, kas sacerēja patriotisko dziesmu „Daugava”, bija arī citas sastāva izmaiņas. Astoņdesmito sākumā mūziķu skatuves kostīmi sarkanā un baltā krāsā izraisīja daudz komentāru, jo zināmā apgaismojumā līdzinājās labi zināmā Latvijas karoga krāsām. Melni pat izsauca uz Rīgu pie kultūras ministra V. Kaupuža, taču ar kolhoza palīdzību konfliktu nogludināja.

1985. gadā ar komjaunatnes ceļazīmi visu septembri „Varavīksne” sniedza koncertus BAM celtniekiem. To kā savu spilgtāko piedzīvojumu pieminēja arī ansambļa soliste Vizma Zandersone, toreiz Pole, kas tolaik mācījās Jelgavas mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļā:

„Piedzīvot šo gaisotni ar aģitbrigādēm, zinot, ka mums blakus stāv svarīgā acs, uzmanot, ko un kā mēs darīsim. Šī iespēja redzēt un braukt ir neaizstājama!”

Nākamais posms ansambļa daiļradē jau saistīts ar Modra Šterna pievienošanos pēc tam, kad grupu pameta Poļu ģimene. Bijušais „līvs” komponēja, piesaistīja jaunus solistus – Valdi Indrišonoku un Oļegu Žeļezņevu, vēlāk Veinbergu.

Valdis  „Varavīksnē” nonāca 1986. gada sākumā pēc darba ar Modri kolhoza „Lāčplēsis” grupā. Priekšā jau bija Oļegs:

„Tā mēs divi džeki dziedājām, viens tumšiem, otrs gaišiem matiem. Pamatā bija Modra dziesmas, šo to sacerēju arī es un Dainis Leitāns, ģitārists, un bundzinieks Vitālijs Čakšs bija uzrakstījis dziesmu „Daugava”, kas kļuva par hitu. Starp citu, liela daļa no Reika versijas par „Daugavu” tika ierakstīta manā studijā.”

„Daugavu” dziedāja Veinbergs, bet tieši Indrišonoka izpildītā dziesma „Stacija” iekļuva „Mikrofona” dziesmu aptaujas labāko skaitā, bet dažus gadus vēlāk ansamblis faktiski beidza pastāvēt. „Varavīksne” atjaunojās 1990. gadā, kad atgriezās Rolands Polis, piebiedrojās Artūrs Herbsts, popularitāti guva dziesmas „Nesaki”, „Halo halo”, grupa koncertēja Polijā.

Patlaban Imants Melnis joprojām ir aktīvs mūzikā, ieskaņo fonogrammas dziesmām, par viņa vadītās „Varavīksnes” gaitām liecina arī ierakstu disks.