Šoreiz, saskaņā ar teicienu, ka jubileju var svinēt visa gada garumā, raidījuma galvenais varonis apaļo 60. jubileju nosvinēja jau 15. janvārī. Māra Lasmaņa dziesmas „Dzimšanas dienā”, „Laimīte” un citas ir labi pazīstamas Latvijas radio 2 klausītājiem, pieprasītas apsveikumu koncertos. „Skaistums ir tas, kas mani uzrunā,” saka Māris, ar to domājot melodiju skaistumu.

Pēc modes mūziķis nedzenas, pieturas pie mūzikas vidusskolā un konservatorijā apgūtajām, vēlāk paša izauklētajām vērtībām. Taču viņš skolojies džeza pianismā arī pie Raimonda Paula un līdzīgi Maestro sakausējis savos skaņdarbos klasiku un popmūziku. Un tāpat centies savām dziesmām atrast lieliskus solistus - tieši Māris pirms vairāk nekā 10 gadiem uz lielās skatuves uzveda Mārtiņu Kanteru (Ruski), talantīgo Rīgas 100. vidusskolas audzēkni.

Nekāda liela jubilejas koncerta janvārī nebija, Māris pie klausītājiem dodas regulāri, turklāt cenšas uzrakstīt tādu mūziku, kas viņus uzrunātu:

„Jāiemācās strādāt šajos apstākļos, un komponists, manuprāt, šajā situācijā atrodas priviliģētā stāvolī – sēž mājās un sacer mūziku.”

Pirmos soļus Latvijas radio Lasmanis spēris pirms vairāk nekā 40 gadiem,  piedāvājot mūzikas komisijai vairākas dziesmas, kas tika pieņemtas. Pirmā tika ieskaņota „Vakara dziesmiņa” 1982. gadā. Ar solisti Aiju Kukuli Māris kopā mācījās konservatorijā, nākamo dziesmu izpildītāji bija Tonija Dombrovska, Žoržs Siksna, arī Lasmaņa studiju biedri – vokālisti Andris Daņiļenko, Inguna Kalniņa un citi.

„Sākumā es rakstīju melodiju, tās man vienkārši nāca. Aizbraucu pie dzejnieka Pētera Brūvera, otrā rītā melodijām jau bija pierakstīti vārdi.”

Klavieres spēlēt Māris Lasmanis sāka septiņu gadu vecumā:

„Mācījos Rīgas 39. vidusskolā, man blakus solā sēdēja tagadējais advokāts Egons Rusanovs. Toreiz viņš jau mācījās spēlēt klavieres vietējā klubā, mūsu vecāki bija pazīstami, un sāka domāt – varbūt arī Māri tur aizvest. Mani panākumi bija tik strauji, ka klavierskolotāja atļāva spēlēt „ar pedāli” kā Egonam! Man patīk arī braukt, un toreiz tas bija kā uzspiest gāzes pedāli – tā lieta uzreiz aizgāja”.

Māris nonāca J. Mediņa bērnu mūzikas skolā, mācījās klavieres pie Māras Lorencas, turpināja izglītoties mūzikas vidusskolā. Tur arī sāka improvizēt, sacerēt pirmos klavierskaņdarbus. 1980. gadā Lasmanis iestājās Latvijas Valsts konservatorijā Igora Kalniņa klavieru klasē, un dzīvē liela nozīme bijusi arī otram Kalniņam:

„Man bija divi dievekļi, protams, komponists Raimonds Pauls un komponists Imants Kalniņš. Esmu ļoti laimīgs, ka man ir bijusi iespēja papildināties pie šiem abiem kungiem. Maestro strādāja Estrādes nodaļā, un pie docenta Kalniņa mācījos kompozīciju.”

Pabeidzis klavieru klasi, Lasmanis 1985. gadā augstskolā iestājās otroreiz, šoreiz kā jaunais komponists. Vienlaikus, nebūdams aktīvs solopianists, Māris ar aizrautību apguva koncertmeistara darbu:

„Meklēju sadarbību, un man ļoti iepatikās pavadīt dziedātāju. Man arī ļoti veicās, jau pirmajos kursos saņēmu atzinību, Leonīds Vīgners mani uzaicināja strādāt operas klasē. Lai kļūtu par solopianistu, pietrūka ambīciju. Bet varbūt liktenis mani no tā pasargājis, būtu kļuvis tāds vai šitāds…”

Pianistam sanācis paspēlēt restorānos – kafejnīcā „Tornis”, šajā gadsimtā „Melnajā balodī”. Savukārt astoņdesmito gadu beigās lielu slavu Māris izpelnījās kā ansambļa „Mantojums” vadītājs, koncertēja kopā ar Eduardu Rozenštrauhu, ne vienreiz vien pabija ārzemēs, pat kādreizējā Kurzemes hercoga kolonijā Tobago. Bet jau 1985. gadā Lasmanis sāka vadīt populārās mūzikas ansambli „Intemeco”:

„Tur bija sanākuši kopā jauni, bet akadēmiski izglītoti, pieauguši cilvēki, es sāku kā pianists. Kad sāku spēlēt, mani ātri iecēla par vadītāju. Ar „Mantojumu” ir atmiņas par četriem koncertiem dienā. Pirmais astoņos vai deviņos no rīta ar malku piekurinātā kultūras namā, kur pat adatai nav, kur nokrist. Gadi ar Eduardu bija brīnišķīgi. Rozenštrauhu pie mums atveda menedžere Drosma Jurjeva, un kaut kā uzreiz Indra (Jenča, Lintiņa) sāka ar viņu kopā dziedāt. Deviņdesmito sākumā mūsu ceļi šķīrās.”

Ļoti cieša kopš 80. gadiem bijusi Lasmaņa sadarbība ar dziedātāju Andri Daņiļenko, sākot ar dziesmu „Mans mantojums” ar Ārijas Elksnes dzeju, kuru Andris dziedāja duetā ar Ingunu Kalniņu.  Dziesma aizgāja tautā, kļuva par himnu „mežiniekiem”. Pēdējais kopdarbs ar Daņiļenko bija 2017. gada albums „Meitene ar sārtām lūpām”, kam dzeju rakstīja Normunds Beļskis:

„Kopš 2015. gada saceru ar Beļska vārdiem, esam novadnieki – abi no Juglas. Un vaininiece bija Normunda kundze Daina – paklausījās mūsu sarakstīto un vaicāja – vai tad tango nebūs? Ko darīt? Normunds uzrakstīja vārdus  un sacerēju tango „Meitenei ar sārtām lūpām”.

Deviņdesmitajos Lasmanis no Mūzikas akadēmijas mācībspēka emigrēja reklāmas mūzikas jomā, jo bija izveidojusies ģimene un attiecīgas vajadzības. Bija laiks, kad radīts daudz bērnu mūzikas, un allaž sirdij tuva tēma bijusi Ziemassvētki, kam veltītas dziesmas, citi skaņdarbi, izdotas 3 Ziemassvētku grāmatas bērniem. Sacerēta arī Adventa mesa sadarbībā ar aranžētāju Kristapu Krievkalnu:

„Mārtiņš Brauns teica, ka viņam ir svarīgi labai dzejai pielikt klāt no sevis, bet es esmu dzejnieku fanāts. Man ir grūti atturēties no baudas pielikt melodiju tā, kā to redzu vārdos. Šajā ziņā esmu daudzrakstītājs.”