Par Limbažu bungu Mocartiņu bērnībā iesauktais Imants Vanzovičs jau labu laiku kā nav redzams uz skatuves. Balss it kā vēl pietiekami laba, taču no kāzu mūziķu aprites viņš izgājis jau sen. Vēl pirms desmit gadiem gan Imants ar koncertu Dailes teātrī nosvinēja savu 55. jubileju. 2012. gadā Vanzovičs piedalījās arī Zigmara Liepiņa „Atgriešanās” koncertos, un par darbu grupās „Modo” un „Opus”, kā arī karavīru ansamblī „Zvaigznīte” var izlasīt komponista memuāros „Mūzaīka”. Varbūt kādreiz taps arī paša Imanta atmiņu krājums, tajā būs nodaļas Limbaži, „Suvenīrs”, „Jūrmalas balsis”, rokopera „Lāčplēsis” un citas, jo unikālās balss īpašnieks 20. gs. 70. un 90. gados bija ļoti aktīvs uz Latvijas popmūzikas skatuves.

1958. gada 19. aprīlī dzimušais Imants jau bērnībā pakāpās līdz skapjaugšai, kur stāvēja tēva savulaik spēlētā vijole. Viņš bija ballīšu muzikants, šādu ceļu izraudzījās arī astoņus gadus vecākais brālis Ēriks, kas spēlēja ģitāru, tad pārcēlās uz Valmieru, kur muzicēja ansamblī „Kvelde”, arī restorānā „Gauja”. Imants savas gaitas uz skatuves sāka kā puķu pasniedzējs mūziķiem:

„Principā es tā kārtīgi nezināju, kur man doties. Dzīvē esmu tāds pats sava ceļa gājējs. Pēc 8. klases es no turienes aizmuku, provinciāla pilsētiņa ar šauru interešu loku. Bija pirmais septembris.  Iekāpu autobusā un aizbraucu uz Cēsīm pie slavenā Grapa. „Tu nokavēji,” viņš teica. Bundzinieki jau bija pieņemti mūzikas vidusskolā.

Nekavējoties iekāpu vilcienā, atbraucu līdz Rīgai, pa taisno uz Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, kur mans solabiedrs bija Māris Briežkalns. Bet studijas mani nevilināja, gribējās pa īstam bliezt, un aizgāju uz Ādažu ansambli „Suvenīrs”.”


Bērnu mūzikas skolā Limbažos Imants apguva klarnetes spēli. Piedalījās Otto Amoliņa vadītajā pūtēju orķestrī, spēlēja bungas ballīšu ansamblī, ar kuru piedalījās obligātajās tarifikācijas skatēs:

„Pie bungām apsēdos vecumā, kad lielā basbunga sniedzās man virs acīm. Pirmoreiz vēsturē nospēlēju piecminūšu bungu solo, aizdzinu visus muzikantus no skatuves prom. Toreiz skatē dabūjām pirmo vietu un par mums uzrakstīja vietējā avīzē. Kad sākām braukt apkārt un spēlēt ballītes, man bija tikai deviņi gadi. Tēta man nebija, viņš nomira, kad man bija tikai seši mēneši. ”

Imants stāsta par atgadījumu, kad uz deju vakaru Vidrižos bija jābrauc kravas auto kulbā ar brezenta pārklājumu, bet tā bija ziema – ārā mīnus 25. Atgriezies viņš mammai un naktsskapīša nolika nopelnīto – trīs rubļus. Otrā rītā zēns redzēja, ka mamma raud. Būt ātrāk patstāvīgam – ar šādu domu Vanzovičs turpināja savas gaitas mūzikā. „Suvenīram” sekoja Aleksandra Kublinska grupa „Jūrmalas balsis”, līdz pienāca obligātā karadienesta laiks. 

„Esmu neliela auguma. Pirms iesaukuma galvā jau pārmalu – zemūdenē mani laikam iebāzīs, kur zemie griesti. Vai tankā. Bet biju jau noskatīts. Mūs gan visus jauniesauktos aizveda uz Viļņu, kur ieradās majors Beķeris, nosauca mani un vēl piecus uzvārdus un mūs atveda atpakaļ uz Rīgu, celtnieku bataljona Barona ielas kazarmām.”

Imants jau Limbažos dziedāja, sēdēdams pie bungu komplekta. Viņš veiksmīgi atdarināja falsetā dziedāto grupas „Uriah Heep” dziesmu „July Morning”, turpinot kultivēt savu dziedāšanas manieri arī turpmāk. Vanzoviča zvaigžņu stunda pienāca, kad 1977. gadā Nacionālajā, toreizējā Drāmas teātrī Valdis Lūrinš režisēja izrādi „Spartaks”, kurai mūziku komponēja ansambļa „Zvaigznīte” vadītājs Zigmars Liepiņš:

„Izrādes galveno tēmu Zigis gribēja spēlēt uz sintezatora. Un es kaut kā sāku dziedāt līdzi. Un viņš teica: „Tā, vecais, liec tos bungu kokus nost – tev būs dziedāt!””

Pēc "Zvaigznītes" Liepiņš Imantam solīja solista vietu grupā „Modo”, bet vispirms gadu Vanzovičs apmēram  gadu dziedāja Ulda Stabulnieka ansamblī LPSR Valsts Filharmonijā. Pārsvarā fonā Margaritai Vilcānei un Ojāram Grinbergam, bet bija arī solo numuri un duets ar Dzintu Piņķi, iemūžināts dziesmā „Pērles”.

„Zvaigznītes” laikā Imanta balss pirmoreiz iemūžināta skaņu ierakstu studijā Z. Liepiņa dziesmās „Ledus zieds”  un „Dzintara dziesma”. 1980. Gadā Vanzovičs kļuva par „Modo” dalībnieku, drīz dzima arī populārais duets – Imants un Mirdza Zīvere, kura debija notika Jāņa Porieša dziesmā „Nakts”.

„Vokālo meistarību? Pie sevis apguvu. Mūs gan aizsūtīju pie Grietēnas, bet man tāpat viss notika. Ko es tur iešu puķi ostīt? Dzīve tāpat iemācīs. Un dzīve iemācīja gan elpot, gan nostādīja balsi. Mēs, solisti, jau klausījāmies tikai firmas mūziku. Man bija trīs gadi, kad brālis klusām ieslēdza Luksemburgas radio. Visi ir klausījušies zem deķa, nedod dies’, ka nostučīs.”

Dzelzs priekškars nedaudz pacēlās, kad kopā ar Z. Liepiņu 1987. gadā Vanzovičs slepus devās uz Vācijas Demokrātisko republiku un Rostokā Baltijas valstu konkursā "Cilvēks un jūra", ar dziesmu „Love Time” ieguva visas godalgas  – par labāko dziesmu, labāko aranžējumu, publikas simpātiju balvu utt. Jau pirms tam duets Mirdza un Imants kopā ar grupu „Opus” kļuva par Padomju Savienības superzvaigznēm, pateicoties dziesmai „Tomēr jāpadomā” krievu valodā:

„Ļoti veiksmīgs šlāgeris, kam bija visi priekšnosacījumi, lai iepatiktos. Toreiz, kā saka, otrā rītā pamodāmies slaveni. Koncertējām zālē „Rossija” kā pirmā lieluma zvaigznes, pēc tam pārpildītos stadionos.”

Šis laiks sen aiz kalniem. Kad 1990. gadā Vanzovičs pievienojās grupai „Vecās mājas”, lai dziedātu Uģa Prauliņa mūziku, kādā koncertā viņu sagaidīja tikai trīs klausītāji. Tad arī viņš pielika punktu solista karjerai, vēl darbojās kā pasākumu vadītājs, režisors, kā arī piedalījās rokoperas „Lāčplēsis” atjaunojumos.

21. gadsimtā Imants ieskaņojis tikai vienu dziesmu „Ūdens”. Tagad populārais dziedātājs strādā par dežurantu sociālās aprūpes centrā, kur viņš iesaukts par nakts direktoru, un cer kādreiz uzrakstīt memuārus.