Kad pirms 35 gadiem Ieva Akuratere mūsu dziesmoto revolūciju ieskandināja ar vārdiem „Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai,” to visacīgāk pamanīja tieši komunisma ideālu sargi. Klausītājus aizkustināja vārdi un melodija, protams, izpildītājas balss un trauslums – stāvot vienai pie mikrofona ar ģitāru rokās iepretim pūlim. Pateicoties šai Latvijas brīvības cīņā ieguldītajai artavai, protams, tam pacēlumam, kādu Ievas sniegums dāvā viņas grupas „Pērkons” koncertos, Akuratere spējusi uzturēt nedziestošu savu dziedātājas, dziesminieces reputāciju arī par spīti darbībai politikā.

Likumsakarīgi, ka jubilejas reizē šogad Ievu sveica gan Kultūras ministrijas pārstāvji, gan Valsts prezidents, protams, ģimenes locekļi un klausītāji Jēkabpilī, kur 22. aprīlī notika grupas „Pērkons” koncerts.

„Negribētos jau katru pusjubileju svinēt, labāk lai tas paliek romantiskā noslēpumā, un būtu ļoti sievišķīgi gadu skaitli nemaz neminēt un par to nerunāt, tikai par manu daiļumu,”

sarunu no dzimšanas dienas novirzīja dziedātāja. Daudz par Ievu var izlasīt grāmatā „Manai tautai”, kas izdota pirms vairākiem gadiem, rakstīt par Akurateri grāmatu piedāvājusi arī Nora Ikstena. „Bet tad es nodomāju – mīļo stundiņ, tad man viņai būs jāstāsta par visu, ko neesmu paspējusi ielikt iepriekšējā grāmatā. Es apzināti neieliku tur daudz ko traģisku un sāpīgu. Priekš kam man atrasties kaut kādās nepatīkamās emocijās, tiesāt kaut kādus cilvēkus. Mēs jau dzīvojam caur savām domām un sajūtām, nevajag to visu atcerēties.”

No malas Ieva Akuratere radījusi iespaidu par sevi kā ļoti gaišu un spēcīgu cilvēku, kas sniedz prieku un mierinājumu citiem. Viņas balss apzīmēta kā dziedinoša, to Ievai apgalvojuši dziednieki („dziedināšana un dziedāšana, mēs darām kaut ko līdzīgu”), praksē tam pierādījums ir dziedātājas aktīvā koncertdarbība teju 40 gadu garumā.

„Mūsu kopīgajā albumā „Vēlēšanās” ar Aivaru Hermani tieši šajā dziesmā ir mans psiholoģiskais moto, filozofiskā pamatnostādne: es domāju, ka to, ko es varu paturēt sevī un nesāpināt citus, es paturu. Labāk savu karsto sirdi un maigumu izpaužu dziesmā, kas citus ceļ, rada viņos radošas vēlēšanās, izturību.”

Ieva Akuratere savu radošo ceļu sāka kā aktrise Liepājas teātrī, iemācījās spēlēt ģitāru, kļuva par Austrasbērnu, kopš tiem laikiem viņas repertuārā ienāca Imanta Kalniņa mūzika. Sekoja darbs Rīgas Operetes teātrī, studijas Latvijas Valsts konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, un Ieva savas lomas turpinājusi atveidot daudzveidīgos muzikālos projektos.

„Ir tāds jēdziens kā pozitīvā agresija. Ja gribi veicināt kādas idejas iemiesošanos eksistencē, tad nepietiek dažreiz tikai ar maigumu un poēziju. Dažreiz nepieciešams arī spēks – lai piešķirtu stiprumu tavai domai.”

Ar pozitīvo agresiju Akuratere nodarbojas „Pērkona” koncertos, dziedot „Balādi par gulbi” un citas dziesmas. 20. jūlijā grupa kopā ar Liepājas simfonisko orķestri Jelgavā atkārtos pērn iestudēto programmu, un koncerti notiek regulāri – protams, „Pērkons” uzstāsies arī 4. maijā, šoreiz Saldū. Bez Ievas Akurateres grūti iedomāties kādu Valsts svētku sarīkojumu, nācies dziedāt gan slēgtās telpās, gan lietū, sniegā un tveicē.  Neatņemama šo koncertu sastāvdaļa ir dziesma „Manai tautai”, kuru Ieva pirmoreiz dzirdēja kādā no ASV atceļojušā skaņuplatē.

„Kad Brigita Ritmane sacerēja šo dziesmu ar tēva Andra vārdiem, viņi jau varēja tikai lūgt Dievu, lai Latvija kļūtu brīva. Varēja tikai cerēt, bet reāla pamata tam nebija. 1985. Gadā Portlandes ansambļa „Dzintars” plate ar dziesmu „Manai tautai” šeit tika ievesta slepeni. Mans vīrs Sergejs Akuraters bija aktīvs disidents, tikāmies sanāksmē tādēļ, ka Alfrēds Stinkuls gribēja aizbēgt no Padomju Savienības un fiktīvi precējās – to viņš sīki aprakstījis savā grāmatā. Pirms tam gājām likt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Kāzas tika svinētas Stinkula mājās, un viņi uzlika to plati. Es uzreiz iemīlējos tajā dziesmā un iemācījos.”

Dziesmu „Manai tautai” Akuratere publiski pirmoreiz dziedāja 1988. gada festivāla „Liepājas dzintars” noslēguma koncertā, pēc tam tautas manifestācijā Mežaparkā, kur viņu nofotografēja Uldis Briedis – pašlaik foto apskatāms U. Brieža izstādē Ķīpsalā „Ola Foundation”.

Līdztekus patriotiskajam repertuāram, savā pirmajā skaņuplatē „Spogulis” Ieva iedziedāja arī līksmo dziesmiņu „Ceļojums”, izdots viņa skandētu šūpļa dziesmu albums, un dziedātāja var palepoties ar ražīgu sadarbību ar Juri Riekstiņu grupā „K. Remonts”, kā arī Aigaru Voitišķi ansamblī „Simulācija” un arī vēlāk.

Šajā gadudesmitā Ieva labu laiku uzstājās kopā ar pirms apaļiem 20 gadiem dibināto apvienību „Lidojošais paklājs”, kurā apvienojās Ieva Akuratere un viņas dēls Matīss, Ilze Grunte un Zane Šmite.

„Mums toreiz bija ideja ieskaņot manas oriģināldziesmas, brīnišķīgas tautas mūzikas apdares un ļauties lidojumam mūzikā. Nosaukumu „Lidojošais paklājs” toreiz ieteica Krii (Kristaps Krievs), mana dēla Matīsa draugs.”

Palaikam šādā sastāvā joprojām notiek koncerti, bet maija sākumā koncertus Valmierā un Līgatnē sniegs Ievas Akurateres trio – dziedātāja, Matīss Akuraters un Leons Sējāns:

„Varētu teikt, ka mēs esam kā aģitbrigāde visādos patriotiskos svētkos – Barikāžu piemiņas koncertus un citos brīžos. Jaukākais ir tas, ka nāk pa jaunai dziesmai klāt, bet klasika ir tā, kas rada svētku sajūtu. Barikāžu koncertos esmu arī lektors, izstāstu cilvēkiem, kuri nav bijuši klāt patiesību par notikumiem no iekšpuses. Pēc viena koncerta man atrakstīja puisis, kurš esot bijis ļoti pārsteigts par to visu jaudu un noskaņu, un tik iedvesmots iestājies zemessardzē.”