Kaut gan teju klajā nāks Montas Strūbergas pirmais pilnmetrāžas albums „Planēta Tu”, šai dziedātājai un dziesmu autorei galvā jau gatavs nākamais. Saistībā ar pašreizējiem politiskajiem notikumiem reizēm šķiet, ka romantikas ir par maz, tad nu šīs vienpadsmit ļoti personiskās un dziļi izjustās dziesmas būs īsti vietā. Jāsaka, par jauno dziedātāju un dziesmu autori līdz šim zināms visai maz, vien tas, ka viņa dzimusi un augusi Jelgavā, pašlaik strādā ar mūziku nesaistītā profesijā, taču uzskata tieši mūziku par savu dzīves galveno aicinājumu.

„Sāku dziedāt ap trīs, četriem gadiem pie skolotājas Agijas Pizikas. Mājās muzikāls bija tikai tētis, viņš klausījās daudz dažādas mūzikas, par šo pieredzi esmu ļoti pateicīga.”

Monta dzimusi laikā, kad risinājās grāmatā un filmā „Jelgava ’94” aprakstītie notikumi, taču ar neformālo mūzikas vidi viņai nebija nekāda sakara. Arī Prāta Vētras ierakstus Strūberga neklausījās. Bērnu mūzikas skolā meitene apguva flautas spēli, protams, spēlēja obligātās klavieres.

„Manā mūzikas ceļā daudz devis tas, ka es rakstīju dzeju. Ap to laiku, kad es uzdrošinājos piefiksēt savas domas, savas sajūtas tekstā, es sāku rakstīt pirmās dziesmas. Tad es arī satikos ar ģitāru, ko uzdāvināja tētis. Un manas dziesmas top tikai un vienīgi uz ģitāras. Uz klavierēm vairs tikpat kā neko nevaru nospēlēt…”

Mūzika Montai neasociējas ar treniņu, gammām, viņa gribēja vienkārši sevi pavadīt uz ģitāras – iemācījās akordus pati, jo gribēja nodziedāt to vai citu dziesmu. Šos priekšnesumus gan neviens nedzirdēja, jo padsmitnieces gados viņa caurām dienām dziedāja tikai savā istabā. Pienāca laiks, kad savas dziesmas Monta gribēja kādam atrādīt, un pirmais kritiķis bija tēvs. Sekoja studijas Jāzepa Mediņa mūzikas koledžas džeza nodaļā. Pēc tās beigšanas sekoja darbs un kultūras menedžmenta studijas, taču galvenā aizraušanās bija dziesmu sacerēšana.

„Izlēmu, ka pienācis laiks atrādīt manu mūziku kādam lielākam vārdam. Uzrakstīju garu e-pastu Guntaram Račam, no kura gala sākt – biju gatava ienākt biznesā un man bija drosme viņu uzrunāt. Esmu pateicīga, ka viņš saskatīja manī potenciālu, noslēdzām līgumu.”

Dziesminieku kustībai Monta nepievienojās, galvā bija cits skanējums. Viņas dziesmām muzikālo noformējumu veidoja producents Gints Stankevičs. Pēc kopīga darba 2020. Gadā klajā nāca minialbums „Otra viņa” – tolaik dziedātāja lietoja skatuves vārdu MØNTA.

„Dziesmas bija par eksistenciālām lietām, par mani pašu. Esmu atklāts autors, kas nebaidās tieši runāt savā mūzikā.”

Samērā kuplajā jauno dziedātāju plejādē, kuru pārstāv Patrisha, Diona Liepiņa, Būu, iepriekš Marta Ritova, Montai noteikti neklāsies viegli, lai piesaistītu savai daiļradei klausītāju uzmanību.

„Šo tematu savā galvā pārcilāju bieži. Neesmu tiekusies pēc kādiem konkrētiem panākumiem vai atpazīstamības. Protams, man nākas salīdzināt sevi ar citām. Pati es šajā procesā cenšos uzticēties sev un savai skaņai bez salīdzinājuma, lai aizmirstu visas teorijas un domas – ļautos radošajam procesam.”

Monta joprojām meklē savu ceļu, taču sevi starp iesācējiem un jauniešiem vairs neredz, jo ir jau 28 gadi. Vienlaikus nekādi solokoncerti viņai nav notikuši, jo tad, kad tika izdots minialbums, sākās Covid pandēmija. Turklāt Strūbergai nav konkursu pieredzes, vienlaikus ir liela dziesmu autores bagāža.

Prezentācijas pasākumā viņa dziedās grupas pavadībā. Varbūt nākotnē Monta uzstāsies arī solo, dziedot pašas ģitāras pavadībā. Kaut gan visērtāk dziedāt vienai, viņai jau tapuši dueti ar Zigfrīdu Muktupāvelu („Mans draugs”) un Kārli Būmeisteru („Vieni”):

„Kas gan var būt jaukāk kā dziedāt ar savu elku – Zigfrīdu, vai Kārli, ar kuru bija brīnišķīga sadarbība. Man ir paveicies ar cilvēkiem visapkārt.”

Jaunā albuma „Planēta tu” producents ir ģitārists Jānis Čubars, pirmais kopdarbs bija dziesma „Cilvēki melo”. Radošās attiecības izvērtās privātās – Monta sava albuma iznākšanas svētkus svinēs, esot gaidībās.

„Vienmēr biju domājusi, ka mans pirmais lielais albums būs ar mani uz vāka, bet šoreiz noliku sapni malā, jo bija jāpietuvojas sajūtām, kādas bija, kad rakstīju „Planēta tu”, kas ir albuma tituldziesma. Tās bija eksistenciālas, smeldzīgas, man visapkārt bija rozīgie un zaļganie toņi, savā galvā biju uzbūrusi tādu planētu, kāda redzama uz albuma vāka, un vienkārši sāku par to dziedāt.”