Viena no Latvijas ļaužu darbīguma un radošā gara vizītkartēm ir dziedātājs, mūziķis, grupas „Baltie lāči” līderis Andris Baltacis. „Baltie lāči” šogad svin savu 15. jubileju, par laimi, beidzot var turpināties vasaras izskaņā iesāktā koncertturneja „Tirgus stāsti”:

"Ir gandarījums, ja esi nopauzējis gandrīz veselu gadu un beidzot redzi skatītājus. Jā, varbūt nav tik daudz, visi nevar atnākt, bet liels paldies visiem, kas ir atnākuši un nāks. Ja atnāks tikai divi, vienalga spēlēsim. Kultūras dzīvi tomēr jāveido ne tikai skaļās deklarācijās un runās, bet kādam tas ir jāveic.”

Jaunajā „Balto lāču” jaunajā programmā ansambļa pamatsastāvs papildināts ar trombonu un trompeti, lai radītu pažarnieku pūtēja orķestra skanējumu, par kuru Andris sapņojis jau sen:

„Gribējās, lai šlāgermūzika ir smeķīgāka. Bez elektroniskiem taustiņinstrumentiem, kas mūziku padara vienādu. Manu vienmēr visvairāk interesējis mūzikas kopskanējums, ja ne labāk, tad savādāk.”

Muzikalitāti Andris mantojis no tēva, bet dziesmas viņam apkārt skanēja it visur. Ikviena sanākšana bija ar dziedāšanu, ja ne muzikanti, tad dziedāja paši pie galda:

„Vecās ziņģes man nevajadzēja mācīties, tās zināju no galvas. Omīte bija kāzu godu saimniece, apdziedāšanās dziesmās viņai grāmatu nevajadzēja, apdziedāja jebkuru. Aglonā bija arī baznīca, babiņa gribēja, lai kļūstu par mācītāju. Un kopā ar draugiem esam izveidojuši savu muzikālo baznīcu, izdziedam savas domas.”

Par spīti tam, ka Andris Baltacis ir caur un caur latgalietis, „Baltos lāčus” visvairāk ciemos gaida Vidzemē, Zemgalā un Kurzemē. Un uz koncertiem nāk ne tikai latgalieši:

Gribas būt vispirms latvietim sirdī ar pamatu zem kājām. Latgaliski vienmēr pagūšu nodziedāt, atgādināt par savu dzimto vietu."

„Balto lāču” repertuārā kopš pirmsākumiem ir Aleksandra Zeimuļa-Priževoita dziesma ar Annas Rancānes dzeju „Skaidro volūda”. Tā Andra Baltača priekšnesumā pirmoreiz skanēja 1991. gadā Latgales TV rīkotajā festivālā un ātri iedzīvojās tautā.

90. gados mūziķis sadarbojās ar Daugavpils grupu „Elpa”. Vēl pirms tam Andra balss skanēja grupā „Stikls”, kuras basists Aivars Meijers joprojām ir Baltača cīņu biedrs. Kad Daugavpilī kapelu „Dunduri” izveidoja mūziķis, dziedātājs Atis Auzāns, tai piebiedrojās arī Andris – viņu kopdarbā ir šķiršanās un tikšanās periodi, kas īstenojušies gan koncertos, gan ierakstos. Dziesma „Mēs tavi bērni”, kuru kā pirmais iedziedāja Jānis Logins, ir viens no tādiem:

„Šo dziesmu es uzrakstīju kopā ar Jāni Loginu. Ar Ati strādājām ”Elpā” – turējām ballīšu daļu. Man pat ir darba grāmatiņa ar ierakstu „orķestris Elpa”.” Dziesmas pirmizrāde bija 1991. gada 24. jūlijā, bija jābrauc uz ierakstu Latvijas radio, bet netiku – iedziedāja Jānis viens pats. Tagad ar Ati dziedu tajās vietās, kur man toreiz bija paredzēts.”

Andris cer pabeigt dokumentālo filmu par kapelu „Dunduri”, starp citu, viņš guvis izglītību Pēterburgas teātra akadēmijā kino un video režisora-inscenētāja specialitātē, taču mūzika nomākusi ilgas pēc kameras.

Baltača dzīvē liela loma bija arī dzejniecei Broņislavai Martuževai, kuras dzeja skanēja veselās divās „Balto lāču” programmās. Tika izdota Martuževas likteņgaitu klade, palika Latgalē, bibliotēkās. Savukārt Tāļa Matīsa dziesmu „Brūnacīte” Andris iegaumēja jau bērnībā, tāpat kā „Pār Baikāla drūmajām stepēm”, ko dziedāja viņa tēvoči:

„Es pats jūtos kā Jānis Klīdzējs. Latgalieši Amerikā viņu neuzskatīja par gaismas nesēju, viss esot jāraksta latgaliski. Klīdzējs latgaliski uzrakstīja tikai trīs, četrus dzejoļus. Pārējos – latviski, lai cilvēki saprot, kādi mēs, latgalieši, esam!”