Rāva – sarkanīgi brūns purva ūdens ar paaugstinātu dzelzs saturu.

Tieši šādu skarbu vārdu par savējo izvēlējusies grupa, kas pārstāv tumšfolka žanru, proti - latviešu tradicionālās mūzikas materiālu, saglabājot to tuvu pirmavotam, „Rāva” (Eduards Plankājs, Viesturs Āboltiņš, Toms Ceļmillers, Emīls Zonne un Ilze Ceļmillere) papildina ar dažādiem instrumentiem un efektiem, piešķirot tam tumsnējāku krāsu. Martā klajā nācis apvienības pirmais studijas albums "Rāva" - ar to šai "NeFormātā" iepazīstina Ilze Ceļmillere ar savu brāli Tomu Ceļmilleru.

Pirms četriem gadiem “Rāvu” kopā ar dombiedriem dibinājusi Ilze – diplomēta etnomuzikoloģe, kura ne tikai dzied, spēlē un eksperimentē ar sitaminstrumentiem, bet ikdienā, kā pati smejas, zīmē vilkus jeb aizraujas ar ilustrāciju un grafikas dizainu un arī jaunā albuma vizuālais noformējums ir viņas autordarbs.

Vaicāta, vai uz diska grāmatas vāciņa redzami pūķa zobi, no kuriem, kā vēstīts sengrieķu teikā, izaug karaspēks, Ilze pasmaida un teic, ka šī doma viņai patīkot: “Mana versija gan nav gluži šāda – drīzāk tā ir sajūta, ko esmu tur uzlikusi. Tolaik mani aizrāva zīmēšana ar tinti: klāju krāsu uz papīra un sapratu – šī ideja strādās! Ja katram, kas šo dizainu uzlūko, ir sava versija, tas nozīmē, ka dizains patiešām nostrādājis...”

Viss sākās ar vārnu

Ilzes Ceļmilleres aizraušanās ar kara dziesmām sākusies brīdī, kad viņa iesaistījusies vēstures rekonstrukcijas biedrībā “Ugunszīme”: “Vasarās devāmies uz festivāliem, un vakaros tieši kara dziesmas pie ugunskura tika dziedātas visbiežāk. Studējot Latvijas Mūzikas akadēmijā, nolēmu savas simpātijas turpināt un izveidoju kara dziesmu programmu “Vārna krāca ozolā”, no kuras arī radās grupa.” Koncertuzvedums bija Ilzes bakalaura diplomeksāmens un tas izpelnījās klausītāju sajūsmu un tika izrādīts daudzviet Latvijā.

Vai tieši žanrs – kara dziesmas un dziesmas par salauztiem likteņiem, nāvi – licis izvēlēties grupai tumšā purva ūdens apzīmējumu un tam piestāvošu mūzikas skanējumu? “Jā, tā ir – tumšfolks saistīts ar smago posmu – karu. Tēma ir smaga,” piekrīt Ilze.

Viņas brālis Toms, kurš, kā pats smejas, grupā pārstāv vistumšāko pusi, darbojas ar efektiem un skaņām, ko rada ģitāra. Veidojot dažādus skaņu fonus, Toms vilina klausītāju gluži citā laikā un telpā. “Tumšuma noskaņu rada fona mūzika,” paskaidro Toms un stāsta, ka dažādie foni top, pieskaņojoties konkrētajai dziesmai. “Tiek izmantoti dažādi ieraksti – piemēram, ar lociņu tiek vilkts pār basģitāras stīgām, un ierakstītā skaņa vēlāk tiek pakļauta dažādiem efektiem. Pats savu balsi esmu pārveidojis tā, ka ne pazīt. Katram skaņdarbam fonā ir kāda cita ideja.”

 

In Memoriam jeb dzīvā pieredze

Albuma pamatmateriālu veido astoņas latviešu kara dziesmas; tomēr tajā ietverta arī pērn mūžībā aizgājušā leģionāra un nacionālās kustības dalībnieka Laimoņa Ludzenieka balss un stāsts par karu – tā ir dziesma "In Memoriam".

“Laimoni ļoti vēlējos iekļaut albumā… Tā ir viņa dzīvā pieredze, reāla cilvēka vēstīts kara stāsts. Ja mēs, dziedot kara dziesmas, varam tikai iedomāties, kā viss bijis, Laimonis tam piešķīris dzīvīgumu, īstumu,” saviļņojumu neslēpj Ilze.

Tikām dziesma “Vārna krāca ozolā” pārpilna ar vecvārdiem un vēsturiskām detaļām. Vaicāti, vai iztēlē domājuši, par kādiem vēsturiskajiem periodiem un Latvijas teritorijā notikušajiem kariem vēsta albumā iekļautās tautasdziesmas, Ilze neslēpj: “Nevaru minēt konkrētu periodu, bet man pašai tas saistās ar to periodu, ko savulaik rekonstruējām – vēlo dzelzs laikmetu. Tā ir mana tīrākā iztēle, bet tādas nu ir manas asociācijas.” Savukārt Tomam ir cita versija: “Man drīzāk tas asociējas ar “Rāvas” cilvēkiem un arī mūsu dombiedriem grupā “Trejasmens” – kad viņi savos tērpos rāda senās cīņas un citas vēstures rekonstrukcijas darbības, man rodas asociācijas, ka tieši tā arī tika tajā laikā dziedāts.”

Baltu cilšu kara tēma neviļus vedina domāt arī par jaunākiem laikiem: vai Otrā Pasaules kara atbalsis divkopienu sabiedrībai maz ļaus reiz nonākt pie kopsaucēja? “Manuprāt, kamēr dzīvi cilvēki, kuri bijuši tajā iesaistīti, tā vienmēr būs jūtīga tēma,” domā Toms. “Tikai paejot laikam un mainoties paaudzēm, asumi nogludināsies. Ceru, ka sabiedrība šai ziņā iet uz priekšu un konfliktu kļūs aizvien mazāk.”

Sieviešu lietas

Dziesmā “Tiderā” Ilze Ceļmillere iejūtas latviešu etnomūzikā mazāk skartā tematikā – karavīru tuvinieku pārdzīvojumos. “Sieviete, kura pirms deviņiem gadiem tikusi bildināta, ar saderēto tomēr nav apprecējusies – viņš devies karā. Ko viņai darīt, kā uzvesties? Vai gaidīt? Dziesmā ievītajā pārdzīvojumā cenšos iejusties tā, it kā es pati būtu tā, kas atstāta, jo vēlos šo stāstu pasniegt dzīvu – tā daru ar visām dziesmām: cenšos tajās ielikt savas emocijas, sajūtas,” stāsta Ilze un piekrīt, ka zināmā mērā sieviešu dziedājums par karu palicis novārtā. “Kara dziesmas vairāk nepieciešamas vīriešiem, lai viņi justos drošsirdīgāki. Kas atliek sievietēm? Bēdāties. Un tad kaut kā tas ir jāizdzied. Es cenšos!”

Vaicāta, kā atrasts materiāls par kara dziesmām, mūziķe teic, ka ļoti palīdzējis 2008. gadā izdotais krājums “Latviešu kara dziesmas” – konkrēts apkopots materiāls, no kura ņemta lielākā daļa. Taču pabūts arī Latvijas Folkloras krātuvē.

Šobrīd etnomūzikas žanrā vērojama slavējama tendence, ka pašmācības laiks tuvojas beigām, dodot vietu akadēmiski izglītotiem profesionāļiem. “Jā gan, etnomūzikā patiesi ienāk arvien vairāk izglītotu jauniešu – varētu būt, ka viņiem tas ir aktuāli un nepieciešami,” saka Ilze. “Arī man pašai nebija pārliecības par to, ka varētu izveidot grupu pirms šādas izglītības. Tas bija viens no maniem mērķiem – iegūt izglītību, lai droši varētu veidot savas grupas.”

“Ja cilvēks zina, ka grib nodarboties ar mūziku, studijas iedod papildu pārliecību attīstīt intereses arī citos žanros. Piemēram, džeza mūziķi nodibinājuši grupu “Spāri” un spēlē psihodēlisko roku. Tātad mūziķi saprot, ka iegūtās zināšanas ļauj darboties ne tikai akadēmiski pētnieciski, bet arī plašāk,” uzskata Toms.

 

Visīstākais andergraunds

Pastāv uzskats, ka jaunas tendences mūzikā parasti aizsākas pagrīdē, bet beidzas popmūzikā. Postfolks, piemēram, savulaik aizsākās ar “Iļģiem”, un ilgu laiku šis žanrs bija kā nišas mūzika, turpretim tagad postfolklora kļuvusi teju pat populārāka par šlāgeri. Kas noticis? Mūzika biežāk gājusi pie klausītāja, vai klausītājs kļuvis gudrāks? “Neesam analizējuši, kāda tieši ir mūsu mijiedarbība ar klausītāju, bet ieraugot, ka cilvēki nāk uz koncertiem un saka labus vārdus, saprotam, ka tas laikam ir vajadzīgs – šajā vietā acīmredzot bijis tukšums, un šādas dziesmas iepriekš neviens nebija atskaņojis. Ja agrāk bija tikai daži lieli entuziasti, kas tam visam lika pamatus, kaut viņu tehniskās iespējas un zināšanas bija mazākas, tagad parādījusies diezgan liela dažādība, kad katrs var atrast savu ideju un noskaņu,” prāto Toms, savukārt Ilzei ir cits viedoklis:

Es mūs uztveru par visīstāko andergraundu – dodamies uz to lieliem soļiem, jo mūsu tumšfolks ir pietiekoši īpatnēja lieta, lai nevarētu kļūt par populāro mūziku!

Pārmaiņu priekšā

Četru gadu ritējumā “Rāva” uzstājusies uz dažādām skatuvēm, toskait piedalījusies smagā metāla un folkmūzikas festivālā “Kilkim Žaibu 2015” Lietuvā, 2016. gada festivālā ''Laba daba'', šovasar plānota uzstāšanās arī festivālā "Zobens un lemess", bet īpaši atmiņā iespiedies pagājušā gada koncerts Durbes festivālā “Zemlika” - tapt uzaicinātam uz šo festivālu mūziķim nozīmē itin lielu godu. “Tautas mūzikas mākslinieku, kas piestāv “Zemlikas” formātam, nav nemaz tik daudz. Manuprāt, īstajā laikā tur nokļuvām,” prāto Toms Ceļmillers.

Šobrīd “Rāva” ir pārmaiņu priekšā: pēc albuma ierakstīšanas sastāvs mainījies un dzimušas jaunas idejas. “Divi dalībnieki, paliekot ar mums labos draugos, izdomāja šajā formātā vairs nedarboties. Šobrīd esam četri. Izskatām arī citas dziesmu tēmas, kas saistītas ar jūru un laika plūdumu. Mums nav tā uzstādījuma, ka visam jābūt simtprocentīgi drūmam – noteikti varam meklēt dažādas krāsas. Galvenais – saglabāt  noskaņu,” saka Toms.

Raidījumā izskan apvienības "Rāva" dziesmas "Sniegi sniga", "Vārna krāca ozolā", "Tiderā", "Bāliņš", "Veratiesi, vara vārti" un "In Memoriam".