„NeFormāts” šoreiz ieguvis mazliet neierastāku skanējumu, jo dzirdēsit skaņdarbus, ko tepat Latvijas Radio studijā ieskaņojuši divi daudzpusīgi un sirdsgudri mūziķi – Andrejs Grimms un Mare Ābele.

Izmantojot dūdas, mandolīnu, ģitāru, vijoli, pūšamās klavieres, māla vilku, kā arī zvangu, kamertoni, smilšpapīru un tukšas pudeles, viņi ir radījuši duetu "Pastakaste", kas savās programmās mudina rast atbildi uz katram svarīgo jautājumu – kur un kas tad īsti ir mūsu mājas un sēta, Latvija un pasaule?

Andrejs Grimms mūzikā darbojas jau gadus trīsdesmit: ikdienā viņš vada Ādažu Brīvās Valdorfa skolas orķestri, taču nepamet arī aktīvu muzicēšanu un mūzikas sacerēšanu un plašāk zināmie Andreja projekti ir radošā apvienība „Nepieradinātā folka orķestris” un modernā folka duets „Pastakaste”.

Tikām multiinstrumentāliste Mare Ābele šobrīd attīsta mandolīnas un dūdu spēles prasmes, aizraujas ar folkloru un skatās, kas interesants rodams arī citu tautu tradīcijās – piemēram, „Baltkrievu danci” viņa iepazinusi Kaļiņingradā rīkotajā piejūras folkloras festivālā.

Savas domas paudēji

„Ņemot vērā, ka šis ir simtgades gads un daudz tiek runāts par latvietību un atzīšanos mīlestībā Latvijai, vienlaikus jāaizdomājas, ka mūsu zemē dzīvo ne tikai "latviešu latvieši" – apkārt ir tik daudzu citu tautu latvieši: aptuveni ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju runā krieviski, mazliet mazāk – baltkrievu un lietuviešu mēlē, un vēl ir arī daudz citu. Kā viņiem šajā laikā justies? Viņi taču arī ir latvieši,” prāto Mare Ābele.

Tiesa gan, Andrejs skaidro, ka programmu „Zem viena jumta” veidojot, abi nav centušies visam pieiet zinātniski un pētnieciski: „Vienkārši vēlējāmies pateikt savu domu. Nav tā, ka mēs būtu rakņājušies tikai tīmeklī vai iedvesmojušies tikai no tautas teicējām. Viss šeit saplūdis kopā. Ir arī daudz mūsu pašu aranžējumu un oriģinālskaņdarbu, fragmentu un piestiķējumu.”

Brīvības faktors

Andrejs, kuru daudzi atpazīs arī kā grupu „Raxtu Raxti” un „Autobuss debesīs” dalībnieku, stāsta, ka „Nepieradinātā folka orķestris” šobrīd paņēmis radošo pauzi ar domu, ka viss atsāksies – tikai būs citādāk, nekā bijis. Toties Ādažu Brīvās Valdorfa skolas orķestris gan ir aktuāls: „To lielā mērā vada brīvības faktors. Turklāt brīvība izriet no tā, kādi cilvēki konkrētajā brīdī ir klāt – kādus instrumentus viņi spēlē, tādi arī ir mūsu orķestra sastāvā. Bijušas gan kokles un dūdas, gan mandolīnas un saksofons, gan akordeons un sintezators, gan balalaika un vēl citi.”

Mare spēlē dūdas, mandolīnu un stabules; interesējas par atonālismu, mākslas vēsturi un zemes pievilkšanas  spēka īpatnībām… „Man ļoti patīk lasīt vēstures grāmatas, skatīties gleznas – holandiešu māksla man ir īpaši tuva, taču patīk arī modernā māksla. Bet tā interese par zemes pievilkšanas spēku, iespējams, saistīta ar to, ka man patīk viss vienkāršais – analogās tehnoloģijas un viss nesamākslotais, ko var izdarīt ar rokām,” stāsta mūziķe, kura vienubrīd aizrāvusies arī ar vienkāršo animāciju: „Tā ir filmiņa, kas zīmēta ar roku, tad pārfotografēta un bildes saliktas rindiņā...”

Viņa arī atklāj, ka „Pastakaste” ļoti labprāt izmanto rīkus, kas nav bijuši iecerēti skaņas radīšanai:

Piemēram, ja paberzē smilšpapīru, rodas tuksnesīga sajūta – var just, kā smiltis birst un ķirzakas staigā… Katrs no mums mēģinājis iepūst pudelē, vai ne? Ir arī instrumenti, kas ir mazliet komplicētāki – panna jeb zvanga, kas aizgūta no laimīgajām bungām. Latvijā to veido no tukšiem gāzes baloniņiem – rezultātā rodas kosmiska skaņa!

Amizanta ir arī ideja par bērnu sintezatora izmantošanu. „Man patīk spēles ar realitāti un to, uz kā cilvēki uzķeras, dzirdot, ka tas un tas ir tas labākais, pēdējais un jaunākais, kam tad arī tiek uzcelta attiecīga cena,” smej Andrejs. „Ībejā atradu bērnu sintezatoru "Yamaha", kas radīts pagājušā gadsimta otrajā pusē. Tam ir pieci tembri, taču ar šādu instrumentu var izdarīt ļoti daudz un to esam izmantojuši gan „Pastakastes” ierakstos, gan ar „Nepieradinātā folka orķestri”.”

Mājas, kur dvēsele mīt

Ar programmu „Visādas mājas” Andrejs un Mare viesojušies daudzos Latvijas novados, un vaicāti, kā ļaudis uztver šādu mūziku, kas aizgūta no citām tautām, turklāt bez teksta izmantojuma, Andrejs teic, ka bez runātā vārda programmā gluži tomēr nav iztikts: "Mēs aptaujājām vairākus cilvēkus – mācītāju, bezpajumtnieku, emigrantu no Indijas, krievu meiteni, kas dzīvo Latvijā un mācās latviešu skolā un kādu vecu vīru no Jaunpiebalgas, vaicājot, ko viņi uzskata par savām mājām.

Interviju fragmenti tiek atskaņoti programmā un pasaka priekšā, uz ko klausītājiem vajadzētu koncentrēties...

Mare piebilst:

Cilvēki pēc mūsu koncertiem parasti ir ļoti priecīgi un saka, ka aicinās vēl. Tā jau ir mūsu misija – doties uz vietām, kur nonāk maz kvalitatīvas kultūras, aizvedot mazliet mākslas!

Savukārt Andrejs saskaitījis, ka valsts svētku laikā „Pastakaste” ir aizvadījusi 15 koncertus:

Sapratu, ka ir kaut kas, kā cilvēkiem trūkst, ka šajā patriotisma vilnī, kas tagad kļuvis par oficiālo etiķeti, savā ziņā trūcis sirsnības un izjūtas, ka tas nāk no cilvēka paša.

Kas tad ir mājas? Paša cilvēka aura, tās paplašinājums. Māju jau ceļ nevis no būvmateriāliem, bet ar dvēseli, ar attieksmi pret to, kas apkārt. Līdz ar to māju jēdziens var izplesties līdz pat pasaules apziņai. Tāpēc arī mūsu jaunā programma „Zem viena jumta” faktiski ir stāsts par tām pašām mājām..."

Andreja teikto papildina Mare: „Tikai šeit ir otrādi: nevis – kas ir tavas mājas, bet – kas dzīvo šajās mājās, kas to visu veido.”

Cimdiņa faktors

Kādi izaicinājumi sagaida mūsu valsti šajā pārmaiņu laikā?

Mare prāto, ka lielākais izaicinājums ir tas pats, par ko tiek runāts programmā „Zem viena jumta”:

Blakus latviešiem Latvijas teritorijā vienmēr pastāvējušas daudzas tautības. Jo īpaši šobrīd Latviju par savām mājām izvēlas cilvēki, kuru ādas krāsa ir mazliet tumšāka nekā mums, un kurus saprotam vēl mazāk nekā tos, kuri šeit dzīvo un no kuriem esam aizguvuši kā vārdus, tā mūziku.

Tas lielais izaicinājums, manuprāt, ir – pieņemt, ka tas tā notiek, un priecāties, ka ir cilvēki, kuri uzskata: šeit dzīvot ir brīnišķīgi!

Savukārt Andrejs atgādina seno pasaku par vecīša cimdiņu, kurā, glābjoties no aukstuma, viens pēc otra salien dažādi zvēruļi. „Kā pēdējais tajā ielien lācis, un pat viņam pietiek vietas! Visi ir priecīgi, jo cimdiņš ir silta vieta, bet no pārāk jestras dancošanas tas cimds pārplīst un rezultātā katrs zvēriņš aiziet uz savu pusi. Mans vēlējums – lai cimdiņš paliek vesels, lai zvēri tajā dzīvo, un gan cimdiņam, gan zvēriem par to prieks!”

"NeFormātā" izskan dueta "Pastakaste" skaņdarbi "Lhasa", "Ābeļu dancis", "Marianna", "Ebreju dziesma" un "Bretoņu melodija".