Viss sākās kā draugu kopīga uzspēlēšana pāris reižu mēnesī pirmdienu vakaros, kad spēlēja pilnīgi visu, kas patika un ko tā arī nekad nebija atļāvušies spēlēt – no THE BEATLES līdz Tomam Veitam, pa laikam iestudējot arī kādu senāku dziesmu latviešu mēlē.

Kaut sākotnēji vienojušies, ka spēlēs tikai savam priekam un nedarīs neko, kas viņus pakļautu jelkādam vērtējumam, vīri ar laiku secinājuši, ka progresu apturēt nevar un tā radās ne tikai dziesmas "Rudenīgā diena" ieraksts, bet pie vārda tika arī pati apvienība.

NAV MIERA LAUKOS – tas ir Juris Riekstiņš (savulaik IĻGI un K.REMONTS, tagad - RĪGAS VIĻŅI), viņa brālis Atis Riekstiņš, kurš spēlē bungas, ģitārists Uldis Fārts un basists Alberts Luke.

Šobrīd ieskaņotas desmit dziesmas apvienības debijas albumam, un jāpārkāpj tikai aste – taustāmā formātā tas jāpalaiž tautās. "Īsti nezinām, kādā formātā to iesaiņot, fasēt un pasniegt – visticamāk, tās būs kādas pārdesmit kompaktdisku matrices. Protams, arī radio, cerams, kaut ko spēlēs," teic Juris , savukārt Alberts smejas, ka atrasties šīs apvienības kompānijā esot pārsteigums:

Juris mani ir izvilcis no sava "kofera", kurā glabājas visādi veci un noputējuši ieraksti un, kā izrādās, kāds no tiem šodien izrādās noderīgs!

Katrai dziesmai ir savs mūžs un viena otra no albumā iekļautajām jau nodzīvojusi gana ilgu mūžu, tomēr to tālākā dzīve atkarīga no jaunās paaudzes. Jurim ir četri muzikāli bērni - ko viņi saka par šīm dziesmām?

"Viņi visas vēl nemaz nav dzirdējuši, tomēr domāju, ka viņiem ir citas vērtības, cita mūzika," pasmaida Juris:

Veidojot šo albumu, mēs tik tiešām domājam tikai un vienīgi par to, vai mums pašiem patīk, vai ir interesanti. Tie bija tikai un vienīgi mūsu iekšējie kritēriji, kāpēc kaut kas nav labi un kāpēc kaut kas ir jāpārspēlē, jo uzskatījām – ja tas patiks mums pašiem, būs liela cerība, ka tas varētu iepatikties vēl kādam...

"Esam izvilkuši arī tādas dziesmas, kas jaunākiem ļaudīm daļēji jau svešas. Iespējams, dzirdot mūsu versiju, varbūt kāds pamēģinās radīt arī savējo," – tā Alberts.

Kad Jurim bija četrpadsmit…

Man bija 14 gadu, kad pirmo reizi nokļuvu pieaugušo ballē, no kuras man atmiņā palicis grupas basģitārists un viņa dziedātās dziesmas. Tas bija čalis, kas tiešām mācēja dziedāt bītlu dziesmas un attiecīgi arī "iznesties". Kaut arī biju Lenona fans, tajā pašā brīdī nolēmu, ka es arī spēlēšu basu!

Šos vārdus Juris rakstījis pirms trim gadiem, uz Latvijas Radio 2 atsūtot pirmo NAV MIERA LAUKOS dziesmu.

Patiesi – viņa melnā bezgrifa basģitāra bija K.REMONTA firmas zīme, basu viņš spēlē arī RĪGAS VIĻŅOS, tātad sēkla, ko toreiz saņēmis lauku ballē, kritusi auglīgā zemē...

"Jā gan... Kā toreiz ieraudzīju Albertu spēlējam basu un dziedam, biju tik ļoti pārņemts ar visu, kas no viņa staroja, ka atradu iespēju – izmantojot to, ka mana klasesbiedrene dzīvoja viņam kaimiņos, sarunāju, ka viņš man varētu pamācīt spēlēt. Tā tas sākās – no vienas vienīgas reizes, kad dzirdēju, kā viņš dzied dziesmu "Rudenīga diena"," atceras Juris.

"Diemžēl nav nekādu pavedienu, kas vestu pie šīs dziesmas mūzikas autora, bet tik un tā ir labi, ka tā izdzīvojusi līdz šīm dienām un ieguvusi atkal jaunu un labu skanējumu," prāto Alberts.

 

Vienkārši patīk būt rudenī

Latvijas Radio fonotēkas dati liecina, ka tieši rudens latviešu dziesmām ir bagātākais gadalaiks, apsteidzot pat pavasari. Vai tam varētu būt kāds sakars ar viedokli, ka latvieši tendēti uz vieglām skumjām un sentimentu, kam rudens ir visatbilstošākais?

"Protams, latvieši ir ar savu īpatnēju dzīves uztveri, to domājot vispozitīvākajā nozīmē. Rudens ir skaists – tas ir ražas laiks, lapu krāsošanās laiks, un ir cerība atkal sagaidīt nākošo pavasari," teic Alberts.

"Hm, īpaši izcelt latviešus – ka mums rudens būtu skumju laiks... Nezinu. Man, piemēram, rudens patīk – rudenī tiešām jūtos labi, man patīk tā krāsas, gaiss. Bet es nedomāju ne par kādām skumjām, man vienkārši patīk rudenī," atklāj Juris.

Starp citu, dziesma "Ai, zinu, zinu", tāpat kā "Rudenīgā diena", stāsta par nelaimīgu un nepiepildītu mīlestību un runā, ka no visām emocijām tieši nepiepildītā mīlestība esot tā radošākā, kam smejoties piekrīt Alberts:

Nepiepildītā mīlestība... Cilvēks jau vienmēr grib to, ko viņš iedomājies, un iedomu auglis allaž bijis stiprāks par jebkuru iespējamo faktisko situāciju!

"Šī ir vēl viena no dziesmām, ko dzirdēju tajā pirmajā, neaizmirstamajā kolhoza ballē. Neticami, bet es kaut kā to atcerējos – atcerējos harmoniju, melodiju, pantiņu un piedziedājumu! Bija pagaisis tikai viens pants, ko pats piecerēju klāt, bet, tā kā autors nav zināms, ļaunā neviens neņems. Laikā, kad mēs šo dziesmu ieskaņojām, Baldonē biju aptaujājis visus iespējamos cilvēkus – neviens to neatcerējās, arī Alberts, kurš pats to dziedāja. Kad biju jau šo dziesmu ierakstījis, bundzinieks, kurš toreiz spēlēja ar Albertu kopā, pēkšņi saka – bet tā taču ir mana brāļa dziesma! Vārdu autoru viņš neatcerējās, bet priecājamies, ka vismaz mūzikas autoru šai labajai dziesmai mums izdevies noskaidrot," ar gandarījumu balsī saka Juris.

Baldone nav nekādi lauki!

Vai apvienības NAV MIERA LAUKOS nosaukums ir ironija par Jura dzīvesvietu Baldonē?

"Baldone nav nekādi lauki! Baldone ir slavena kūrortpilsēta," protestē Juris:

Nosaukums radās, vērojot mana brāļa Ata ģimeni laukos – viņi šausmīgi daudz strādā... Tas nemiers, kāds ir laukos – tev nekad nav miera, nekad! Tā arī tas nosaukums radās...

Kaut varētu domāt, ka Albertam ir nopietns mūziķa stāžs, izrādās, ka tieši ieraksti ar apvienību NAV MIERA LAUKOS ir viņa pirmie studijas ieraksti.

"Teikt, ka man ir liels, nopietns mūziķa stāžs, būtu stipri pārspīlēti... Stāžs man ir neliels, turklāt – tikai pateicoties Jurim, kurš savulaik man atļāvies teikt – nu, atnāc, kaut ko uzspēlēsim tur bišķīt... Tā mēs sākām mazliet spēlēt, attīstot idejas, ka varētu spēlēt arī ko citu," stāsta Alberts, kurš savulaik redzēts arī Misas kūdras fabrikas ansambļa sastāvā, turklāt toreiz tas bijis pat tarificēts!

"Tā bija iespēja piedalīties kolektīvā, kas, atbilstoši tā laika tarifikācijas prasībām, spēja sevi nokomplektēt gan ar vajadzīgo skaņdarbu skaitu, gan reālajā dzīvē uzstāties komisijas priekšā un būt pietiekami labs, lai šo kvalifikāciju piešķirtu... Tāpēc teikt, ka tas būtu bijis mans mūziķa pamats – tas būtu pārāk skaļi," sirsnīgi pasmaida Alberts.

Šlāgeris – nosūkāta konfekte, kas aizķer dvēseli

Juris Riekstiņš savulaik rakstījis, ka daudziem NAV MIERA LAUKOS dziesmas varētu izklausīties pēc šlāgera, tāpēc jautājums - vai ansambļa vīriem ir sava šlāgera definīcija?

Īstam šlāgerim jābūt sirdi plosoši salkanam – jo salkanāks, jo šlāgeriskāks un labāks,

skarbi iesāk Juris, turpinot:

Kā šlāgeri nošķirt no labas, kvalitatīvas popmūzikas? Man agrāk bija salīdzinājums, runājot par šlāgeru skanējumu – ka to var salīdzināt ar nosūkātu konfekti, kas kādreiz bijusi cukurgailītis, bet tad nosūkāts tik tālu, ka vairs nekā nav – palikusi tikai salkana bumbiņa, nav nekādu asu skaņu, spilgtu meistarības brīžu...

"Es nebūšu tik skarbs," kolēģim iebilst Alberts. "Manuprāt, šlāgeris visupirms noteikti ir tas, kurš spēj aizķert kādu no dvēseles stīgām gan "pareizajam", gan "nepareizajam" klausītājam – proti, gan tam, kurš vairāk iedziļinās mūzikā, gan tam, kurš vienkārši grib dzirdēt to, kas viņam liek kustināt kājas. Tātad – visupirms šlāgerim ir jāuzrunā. Ja tas uzrunā un liek to noklausīties vairāk nekā trīs reizes, tas ir skaņdarbs, kas uzrunā konkrētu klausītāju."

Šlāgeris ir maz pētīts žanrs, lai gan tā popularitāte ir iespaidīga - un tas viss, neraugoties uz to, ka no pagrīdes šlāgeris iznāca salīdzinoši nesen, 90. gadu sākumā, kad šī žanra dziesmas sāka skanēt radio un televīzijā. Vai abiem vīriem ir versija par to, kālab deviņdesmitajos gados kvalitatīvo rokmūziku no skatuves pēkšņi noslaucīja primitīvs šlāgeris "činčidrilku" pavadījumā?

"Tāpēc, ka cilvēkiem patīk tāda mūzika," ir pārliecināts Juris:

Ar RĪGAS VIĻŅIEM esam daudzas balles spēlējuši un, nedaudz pabraucot ārpus Rīgas, viss ir vienā klasiskā deju satvērienā, skan apmēram viena un tā pati mūzika, vienas un tās pašas dziesmas.

Bet tādi cilvēki ir, un tādi viņi grib būt un es tur neredzu pilnīgi nekā slikta, nekādas pretrunas! Viņi grib dzirdēt to, ko grib dzirdēt, un viņiem tas patīk. Vai patiešām atkal gribam ieviest kādas tarifikācijas skates – sak’, tie labāki, tie sliktāki?!

"Man jau šķiet, ka šādas mūzikas atskaņošana deviņdesmitajos bija saistīta ar sava veida protestu," uzskata Alberts:

Ar mūzikas "automātu" palīdzību mūziķi bez nopietnas sagatavotības varēja piespēlēt pavadījumu jebkurai dziesmai, varēja dziedāt dziesmas, ko publika viegli uztvēra un kuras tai likās kā zināms pretnostatījums tai muzikāli filtrētajai daiļradei, kas bija skanējusi gadus divdesmit.

Jā, tas bija brīdis tādā viegli uztveramā gaisotnē gan no mūzikas izpildītāju, gan klausītāju puses...

Laba mūzika un pārējā

Djūks Elingtons esot teicis, ka ir divu veidu mūzika – laba mūzika un pārējā. Kas īsti nosaka to, ka mūzika ir laba?

"Pirmkārt, laba mūzika ir tāda, kas patīk man, un man patīk tikai laba mūzika," pavisam nopietni atzīmē Juris Riekstiņš:

Laba mūzika ir tā, kas sniedz baudījumu. Pankam baudījumu sniedz panki, metālistam – metālisti, šlāgeristam – šlāgeri.

Mēs visu mūžu tiecamies pēc laimes hormona un mūzika to noteikti dod, tikai katram sava mūzika. Tā, kas mani vai tevi iepriecina, tā tad arī ir tā īstā labā mūzika!

Alberts Luke gan iebilst:

Teikšu, ka jāskatās, kurā teritorijā mūzika tiek demonstrēta.

Tā Lielās ģildes apmeklētāju lokā laba mūzika nozīmēs vienu, kafejnīcas apmeklētāju lokā – citu, bet vēl kādam klausītājam būs padomā kas tāds, ko neviens neatzīs par labu mūziku, bet viņš teiks – jā, lūk, tas ir tas, ko es baudu!

Par ko sāp sirds

Vaicāti, kas šobrīd aktuāls viņu dzīvē un domās – novadu reforma, breksits vai vēl kas cits, Alberts Luke saka tā: "Pēc profesijas esmu ceļinieks, tāpēc man joprojām aktuālais jautājums ir ceļi Latvijā un tiem neizdalītais finansējums, kas veido vairāk nekā 50 procentus – gribētos redzēt, ka finansējums reiz būtu pietiekošs un uz jebkuru lauku nostūri varētu aizbraukt pa puslīdz kvalitatīvu ceļu."

Savas domas neslēpj arī Juris Riekstiņš:

Man tiešām sāp novadu reforma – viņi taisās apvienot mūs ar Ķekavu! Baldoni, tradīcijām bagātu slavenu kūrortpilsētu ar tik daudziem ansambļiem un muzikantiem apvienot ar Ķekavu?! Mēs veselu festivālu varam sarīkot tikai ar mūsu māksliniekiem, kamēr Ķekavā es nevaru nosaukt nevienu...

Tas man sāp!

"NeFormātā" izskan NAV MIERA LAUKOS dziesmas "Rudenīgā diena", "Aiz, zinu, zinu", "Sniegs ar lietu", "Sapņu bites" un "Vai Tu jūti".