Pagātnes un vēstures liecības glabājas arhīvos. Piemēram, Latvijas Valsts vēstures arhīvs ir vecākais no Latvijas arhīviem un tajā tiek glabāti senākie dokumenti – pergamentu kolekcija, muižu materiāli, baznīcu dokumenti un uzkrāti vairāk nekā seši miljoni dokumentāro liecību par vēsturiskajiem notikumiem, politiskajiem procesiem, ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi, sākot ar XIII gadsimtu. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs nodrošina audiovizuālo, foto, skaņas un elektronisko dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu. Nacionālās bibliotēkas krājumu veido zinātniskā literatūra, grāmatas, periodiskie izdevumi, enciklopēdijas, adrešu grāmatas, kalendāri, statistikas izdevumi, biogrāfijas un ģenealoģiskie materiāli. Arī Latvijas Radio ir savs digitālais arhīvs, kurā var sameklēt un noklausīties  iepriekš skanējušos raidījumus.

Izrādās, ka arī mūsu Latvijas zemes dzīļu ik centimetrs  ir savdabīgs dabas vēstures arhīvs, kas pētniekiem sniedz vērtīgu informāciju, dod iespēju ielūkoties vissenākajā pagātnē un modelēt nākotnes scenārijus. „Nākotnes pieturā” viesojas Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētājs,  Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors, Zemes zinātņu doktors (Dr. PhD Earth Sci) Normunds Stivriņš. Profesors nodarbojas ar ezeru un purvu nogulu - dūņu, kūdras, sapropeļa pētniecību, kas ļauj secināt, kā klimats mainījies līdz ar ledus laikmeta beigām, sākot ar 15 tūkstošu gadu senu pagātni, kā arī ieskicēt nākotnes tendences.

Bet ne tikai: Droši vien daudziem vēl spilgtā atmiņā 2010. gada pavasaris, kad ar pamatīgu izvirdumu pamodās gandrīz 200 gadus Islandes ledājos snaudošais vulkāns Eijafjadlajegidls, atmosfērā izsvieda lielu daudzumu vulkānisko pelnu un paralizēja bezmaz visu Eiropas aviosatiksmi. Savukārt Normunds Stivriņš var lepoties, ka Latvijas teritorijā atradis unikālas liecības par cita, Islandes vulkāna senu izvirdumu – pērn Teiču purvā viņam izdevies identificēt pelnus no 1875. gada vulkāna Askja izvirduma.

Nesen starptautiska pētnieku komanda, kuras sastāvā strādāja arī Normunds Stivriņš,  nākusi klajā ar jaunāko secinājumu, ka, izrādās, „melnās nāves” jeb mēra pandēmijas, kas 14. gadsimtā izplatījās Eiropā, Rietumāzijā un Ziemeļāfrikā, izraisītā mirstība Eiropā tomēr nav bijusi tik plaši izplatīta, kā uzskatīts līdz šim. Zinātnieki analizējuši ziedputekšņu paraugus no 261 vietām Eiropā, lai noteiktu, kā mainījusies Eiropas ainava un lauksaimnieciskā darbība aptuveni 100 gadus pirms un pēc pandēmijas, un rezultātā iegūtie dati apstiprinājuši, ka „melnā nāve” tomēr nav vienādi ietekmējusi visus reģionus un ļāvuši iezīmēt tos reģionus, kur slimības izraisītā mirstība bijusi augsta un kur ietekme bijusi minimāla.

Šī Normundam Stivriņam nav vienīgā starptautiskā pieredze: Zemes zinātņu doktora grādu viņš ieguvis Ģeoloģijas institūtā Tallinas Tehnoloģiju universitātē, bet Helsinku Universitātē nodarbojies ar pēcdoktorantūras pētniecību.