Es gribēju pateikt, ka koki mūsu zemi satur, aizgaiņā vētras, notur saules starus un virs mūsu galvām - zilas debesis.

Esmu dzimusi Latgalē - Lubānas pusē, Garanču ciema Upmaliešu mājās. Apkārt meži, purvs - tā, ka koku netrūkst, un tā ir manas dzīves sastāvdaļa. Tagad dzīve un vēji mani atpūtuši Kurzemē, dzīvoju Grobiņā. Gribu pastāstīt par savas dzimtas kokiem, to dzīvesstāstu.

Mēs bijām saviem vecākiem seši bērni, tagad tikai trīs. Cik atceros - tad un tagad mūsu māju ieskāvuši daudzi koki - lai māja būtu drošībā, lai būtu skaisti, lai mēs zinātu, ka mūs sargā. Neuzskaitīšu visus, tikai pašus galvenos.

Rindiņa bija varena liepa, vasarā ar saldeno smaržu un bišu sanoņu. Blakus divi vareni bērzi un smaržīgās ievas ar savu balto smaržu plīvuru.

Pirmais nolūza baltais bērzs - milzis. Kā tas notika, neatceros, jo biju jau prom no mājām. Pēc kāda laika aizgāja tētis… Otrā nolūza liepa, un mēs palikām bāreņi- arī bez mammas. Gāja gadi, un nebūtībā aizgāja otrais bērzs, līdzi aiznesot vecākā brālīša dvēselīti. Sāku domāt par dzīves likumsakarībām: Laikam mums uz zemes ir katram savs koks, ar īpašu nozīmi un uzdevumu.

Mājā saimniekoja vidējā māsiņa, un koku lokā uzradās bērziņš, kas sparīgi auga. Un, kad māsiņai bija dzimušas trīs meitiņas, uzdīga trīs bērziņi. Tagad visi jau lieli saauguši, tikai māsiņas nav. Bet viņas bērzs atstatu vareni aug un sargā savas atvasītes. Zinu, ka tā ir koku saistība ar cilvēku un tā likteni.

Mūsu skaistā zeme ar bērzu birztalām, vareniem priežu, egļu un citu koku mežiem. Man liekas,  ja nebūtu koku, nebūtu mūsu zemes, Viņi ar savām saknēm zemeslodi, vainagos dod mieru nogurušajam vējam un puniem ,kas priecē ar savām čalām un dziesmām. Saulesstari rotājoties, priecē mūsu sirdis, elpojam svaigu gaisu un izbaudām dažādus sadzīviskus labumus. Tāpēc aicinu visu tautu: Sargāsim mūsu zaļo rotu un nevajadzīgi nepostīsim bagātību, ko Dievs devis, lai to izmantotu saprātīgi. Tad būsim pasargāti mēs.

Cik varu - garām ejot, noglāstu koku rokas - zarus. Tā ir saskarsme ar dabu, kas ir daļa no mums!

Ar mīļu sveicienu, ar domu par mūsu zaļo rotu- saudzēsim visi to, tad varēsim būt laimīgi, ka varam redzēt un just dabu!