Agrā bērnībā mūsu vecāki sāka celt māju, kur iestādīja četras mazās liepiņas. Kad es ar brāli bijām paaugušies, māmiņa ar tēti stāstīja, ka kociņi jālaista un jālolo. Mēs katru dienu liepiņas laistījam. Tagad liepiņas izgaušas lielas. Tām ir 71 gads. Tagad tās ir dārgas atmiņas, kur var palasīt liepuziedus, paklausīties, kā bitītes dūc un vāc medutiņu ziemai, karstā vasarā ir kur paslēpties zem lielajiem liepu zariem un sirdī palikušas dārgas atmiņas no mammas, tēta un brāļa.