Liepa stādīta pirms vairāk nekā 100 gadiem, kad mūsu vecvecvectēvs par pirmā pasaules kara laikā gūtajiem ievainojumiem savā īpašumā ieguva mājas.
Mājas, simbolizējot latviskumu, tika nosauktas par „Karogiem”. Ābeļdārza maliņā senči iestādīja liepu. Sirdssiltuma labu domu vadīti.
Liepa augusi, no gada uz gadu lutinot bites ar reibinošo liepu ziedu nektāru. Liepa dzirdījusi ar savu tēju „Karogu” mājas iemītniekus un viesus visos laikos- vai tā bijusi auksta ziema, vai tveicīga vasara.
Turpinot iesākto darbu, kad liepa vēl snauduļoja pēc bargās ziemas, 27. aprīlī veicām liepas mērīšanu: Mūsu tējas koks kļuva par ‘’Dižkoku” – Dižā ‘’Karogu’’  Liepa, 383 centimetru apkārtmērā! Asaras acīs!
Tāda dižošanās jau sanāk! Bet ir jau arī, par ko! Mērīšanā piedalījāmies mēs paši, kā arī speciālisti no Dabas aizsardzības pārvaldes. Lai mērītu liepu un redzētu Latvijas diženos kokus, bija ieradies arī students no Francijas.
Mūsu liepa ieguvusi informatīvo zīmi – Ozola lapiņu, kas apliecina tās diženumu un aizsardzību. Esam patiesi lepni, ka mūsu īpašumā ir kas tik dižens.
Pie liepas ir vērts iet pēc miera, atbrīvoties no stresa, sirdssāpēm, kāda pāridarījuma un ievainojuma. Pieglausties liepas stumbram un izbaudīt šī koka spēku, maigo mieru un beznosacījuma mīlestības pilno pieņemšanu.
Tā ir enerģiju dodoša.
Ne velti tautasdziesmā teikts: „Pie liepiņas pieglaudos, kā pie savas māmuliņas.”
Pat lapas tai ir sirds formā!

“Liepa apņem mīlestībā un maigumā, dod siltumu, kas cīnītājam ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķus. Ne velti senāk pie katras lauku mājas auga gan ozols, gan liepa – līdzsvaram...’’.

(D. Baumane)                                                                      

Arī mēs šogad, 18. septembrī, Pasaules talkas dienas ietvaros, nu jau ceturtajā paaudzē stādīsim savu “Laimes Koku’’ – tas būs sarkanais ozols, lai pēc daudziem gadiem arī mūsu bērnu bērni varētu lepoties par dižkokiem savas mājas sētā un zaļāku Latviju kopumā.