Tas bija 70.-80. gados. Kad atnācām dzīvot uz jauncelto māju, nebija neviena koka. Tad mēs ar vīru un maziem berniem sākām stādīt visdažādākos kokus - egļu rindu, kļavu, liepu, ozolu, ievas, kastani, ķiršus, ābeles utt.Tagad māja ir ietērpta lielu koku aizsegā. Šoreiz gribu pastāstīt par savu draugu mājas lielo kastani. Pavasaros savos zaros turēja ziedošās sceces, ks stiepās uz visām pusēm. Zem tā bija vienkāršs galds un kluči, kur apsēsties. Un tā - seši draugi tur bieži sēdējām. Vienam bija ļoti skaista balss, tā skanēja skaisti, un mēs, pārējie pievienojāmies. Tie bija neaizmirstami brīži, laimīgi, spēka pilni, darbīgi. Šodien lielais kastanis draugu mājās šūpo zarus, bet nav vairs galda, nav klucīšu, kur apsēsties, un nav arī draugu, jo esam palikušas šai saulē divas. Bet tos mirkļus un draugus un lielo kastani vienmēr atceros.