Pilnīgi droši varu teikt, ka uzaugu meža vidū. Mūsu šaurais dzīvoklītis atradās mežniecības mājā, ap kuru auga dažnedažādi koki. Būdami bērni, neskaitāmas stundas gan rotaļājoties, gan, ievācot dabas veltes, pavadījām mežā. Mums ar jaunāko brāli pat bija sava parole: “Mežs - cilvēka draugs!”. Daudzi koki joprojām dzīvo manās atmiņās ar kādu īpašu stāstu.
Šoreiz vēlos godināt mūsu Sudraba vītolu. Tas auga ceļmalā pie “dīķa grāvja”, kurš no egļu meža savāca sīkās urdziņas un aiznesa tās līdz tuvējai upītei. Šis koks bija dižens - tas augumā pārspēja tuvējās kastaņas, kļavas un pat ozolus! Tā stumbru aptvert savās skavās varējām tikai visi četri bērni kopā, sadevušies rokās. Dzīves gaitā vītols noteikti bija cīnījies ar tā galotnes tīkotājiem: resnais stumbrs vairākos līmeņos dalījās un augstāk veidoja divus, tad trīs milzīgus kokus, kas pašā virsotnē šūpoja krāšņu sudrabotu lapu rotu.
Dažās no žāklēm brāļi ielika pa dēlītim, un vēlāk katrs no mums tur ir sēdējis sanošajā klusumā un gatavojies skolas eksāmeniem. Kad es biju tikko dzimusi, pa zemes ceļu gar vītolu neatgriezās mūsu tētis – mežmeistars. Viņš, kurš izdzīvoja ieslodzījumā “darba nometnē” Piemaskavā, kurš ar kājām mēroja ceļu līdz dzimtenei no Vācijas, viņš izkrita dzīves eksāmenā! Lai pēc nogurdinoši garas sapulces rajona centrā ātrāk satiktu savējos, jaunais tēvs steidzās pa dzelzceļu. Aklas miglas aizsegā notika neatgriezeniskais. Gadiem ritot vītolam kā milzu asaras atdalījās mizas šķēpeles. Brāļi no tām izgrieza mazītiņas sarkanbrūnas mašīnītes. Tās bija nepieciešamas, lai mamma varētu apgūt satiksmes noteikumus un nokārtot eksāmenus. Senāk taču nebija interneta un viss notika savādāk - uz papīra. Tēta motocikls garāžā gaidīja savus braucējus. Savukārt, es vienmēr gaidu tikšanos ar bērnības svētvītolu. Laikam ritot tā sudrabs ir ievijies manos matos, kaut gan es to rūpīgi slēpju. Tagad tā diženais stumbrs dod dzīvības sulu vairs tikai diviem vareniem zariem. No mūsu senās ģimenes esam palikušas tikai mēs ar māsu vien, bet mūsu dzimta ir sakuplojusi kā baltais vītols ar sudraba lapām!
Ar cieņu, Mārīte Kabaka