Lai arī šo koku ar vecmāmiņu neesam stādījušas, bet šī ābele man ir īpaša un mīļa. Katru dienu sanāk iet tai garām. (Vecmāmiņas vairāk nav, viņa arī bija guloša). Šī ābele man ir īpaša ar manu bērnības stāstu, kur atmiņas un stāsts ir saglabājies manā sirdī. Šī ābele ražo ābolus ik pēc gada, tāpēc šogad šī bilde ir bez āboliem. Atceros savas bērnības dienas, kad vecmāmiņa lūdza ienest ābolus istabā. Ja bija aukstāks laiks, bija jāpagaida, lai sasilst līdz istabas temperatūrai, un tad varējām ēst. Un atceros, kā kāpu kokā, lai vecmāmiņai noplūktu vislielāko, garšīgāko un sulīgāko ābolu. Man grūti gāja ar to aizsniegšanu, jo biju maza, bet kokā rāpties patika. Tā nu ar zaru pret zaru situ, lai tas krīt lejā, purināju no visa spēka, kas bija, lai tik aizniegtu tieši iedomāto ābolu. Tāpēc ikdienā, ejot garām man vienmēr ataust atmiņā šī ābolu smarža, tas ceļš, ko mēroju no mājām līdz ābelei, kā vienmēr to kopu ar vecmāmiņas padomu - soli pa solim vai nogriežot kādu sauso zaru, vai uzberot virsū pelnus pirms ziemas. Ļoti rūpējos. Vecmāmiņa man to mācīja.    Kaut gan tagad tur nedzīvoju, katru rudeni pieeju klāt, atceros, nobirdinu asariņu (savādāk nesanāk). Paskatos pašā augšā, galotnītē, ko skaisti apspīd saule, jo mēs austrumos pirmie mostamies ar sauleslēktu. Blakus ir zilo un dzelteno plūmju koki, arī tie bija manā aprūpē. Rudenī, ražas gadā, ēdot šos ābolus un plūmes, vienmēr atceros tās rūpes par šo ābeli, kokā kāpšanu, garšu. Un esmu laimīga, ka man ir šī iespēja redzēt šo ābeli, kaut arī sirds smeldz. Un klusībā lūdzos: ”Jaunais saimniek, lūdzu, nekad nenogriez šo ābeli, kas man ir tik garda, mīļa, sirdi sildoša!”

Esmu iedomājusies, ka cilvēkiem no malas jau šķiet, ka es vienkārši pieeju un paņemu ābolus, bet tajā brīdī es izeju visām atmiņām cauri, paskatos uz to logu, kur vienmēr vecmāmiņu varēja redzēt… Viss….vairāk rakstīt nespēju…


P.S.Arī talkas dienā stādīsim savu Laimes kociņu. 
Ligita Žukovska