Viss sākas no viena - vienas sēklas, vienas zīles, varbūt arī vienas zīmes. Ne visiem kokiem jābūt veciem un staltiem. Ne visiem stāstiem jābūt jau izstāstītiem un noslēgtiem. Šī koka stāsts ne tuvu nav uzrakstīts līdz galam.

Kādā dienā, kad lapas ar rūsgano otu krāsoja rudens un koki gatavojās ziemas guļai, mana mamma no ceļmalas pacēla zīli. Mazu un vieglu, savā ziņā pat varētu teikt naivu un pasauli neiepazinušu. Viņa paņēma podiņu un piepildīja to ar zemi un vēlēšanos. Vēlēšanos, lai zīle augtu stalta un kupla, sniegtos debesīs un sasniegtu zvaigznes. Viņa zīli laistīja un novietoja to saulainā vietā, un ar laiku no podiņa parādījās dīgsts. Zīle bija spērusi savus pirmos soļus, lai pārtaptu no zīles par ozolu. Kad es viņai kādu dienu jautāju: “Mammu, kādēļ tu podiņā iestādīji zīli?” Viņa man atbildēja:” Es vēlos, lai zīle izaug par ozolu. Lai tā kuplie zari noraugās pār mums.” Kopš tās dienas mājās vissaulainākajā vietā podiņā aug ozols. Ozols, kas reiz bija zīle un tikai sapņoja par to, ka varētu būt ozols. Bet kāds šī ozola stāsts būs tālāk? Kur tas laidīs savas saknes? Nu, to es vēl izstāstīt nevaru, jo šī koka stāsts ne tuvu vēl nav galā.