Cik vien sevi atceros - esmu stādījis kokus. Sevišķi mīļi man ir tie,kuri veido kuplu vainagu vasarā (ozoli,liepas,oši,kļavas...)

Latvijai kļūstot par brīvu valsti, bija iespēja pirkt zemi. Arī es nopirku nelielu teritoriju, jo ekonomiskā situācija bija smaga,vajadzēja nedaudz parūpēties par pārtiku.

Neskatoties uz to,ka mūžs jau bija pāri pusei,es pirmo iestādīju ozoliņu, kurš nīkuļoja zem priedēm Jūrmalā. Ozoliņš sāka augt brīnumātri, laikam saprata, ka man viņš jāredz liels. Es dārza viesiem rādīju dārzu, teicu, ka ozols aug manam zārkam. Nākošajā un turpmākos gados tas sāka nīkuļot. Savas bēdas pastāstīju māsai - viņa teica:

”Neuztraucies,kad tev bija 9 gadi, tu iestādīji ozolu pie mūsu dzimtas mājām, lai tas būtu tavam zārkam!”

Aizbraucu uz mājām, kur esmu pavadījis bērnību-tavu brīnumu, auga varens ozols. Atgriežoties pie sava jaunā ozola, es viņu apķēru un atvainojos, teicu:

”Audz droši, tu netiksi nocirsts!”

Nākošajā vasarā biju ļoti pārsteigts, jo ozols sāka augt ārkārtīgi strauji un plesties plašumā, katru gadu dodams 2-3 pieaugumus (parasti ozoli to dara tikai vienu reizi).

Tagad, kad mans mūžs iegājis astotajā gadu desmitā, pilnīgi apzinos, ka svarīgs ir nevis mans zārks, bet ozoli Zemei! Esmu atvainojies arī bērnības ozolam.

Vienīgais, ko ceru, ka zinātne būs attīstījusies tik tālu, ka manu DNS varēs savienot ar ozolu DNS - tā es turpināšos tepat uz zemes.