Mans īpašais koks ir pīlādzis. Bērnībā mani audzināja vecmāmiņa, un viņai vienmēr pietrūka naudiņas lielākiem pirkumiem. Tajā laikā dzīvoju laukos skaistā viensētā, uz kuru veda pīlādžu aleja. Katru rudeni apbruņojāmies ar trepēm un šķērēm un devāmies lasīt pīlādžus. Pīlādžu ķekari bija lieli un smaržīgi, un tos bija ļoti viegli lasīt. Pēc tam pīlādžus nodevām ogu uzpirkšanas punktā, un par nopelnīto naudiņu iegādājāmies ko vērtīgu.

Atceros, ka vienu rudeni par nopelnīto naudiņu vecmamma nopirka man kažociņu. Es biju tik laimīga! Un ar lielu nepacietību gaidīju ziemu un pirmo sniegu. Prieki gan bija īsi, jo kādā aukstā ziemas dienā ziķerīgie kaimiņu  puikas pamanījās man pielavīties tuvu klāt un izšaut plaukšķeni. Rezultāts: caurums kažokā, pēriens mājās un asaras.

Nu, jau man pašai ir divi mazbērni un laukos vairs nedzīvoju, bet pie mājas, kurā tagad dzīvoju, aug liels pīlādzis. Un katru gadu, kad pīlādzis sāk sārtot, tad ar smaidu atceros pīlādžu aleju, vecmāmiņu un savu kažociņu!