Mans īpašais koks ir pīlādzis. Bērnībā mani audzināja vecmāmiņa, un viņai vienmēr pietrūka naudiņas lielākiem pirkumiem. Tajā laikā dzīvoju laukos skaistā viensētā, uz kuru veda pīlādžu aleja. Katru rudeni apbruņojāmies ar trepēm un šķērēm un devāmies lasīt pīlādžus. Pīlādžu ķekari bija lieli un smaržīgi, un tos bija ļoti viegli lasīt. Pēc tam pīlādžus nodevām ogu uzpirkšanas punktā, un par nopelnīto naudiņu iegādājāmies ko vērtīgu.
Atceros, ka vienu rudeni par nopelnīto naudiņu vecmamma nopirka man kažociņu. Es biju tik laimīga! Un ar lielu nepacietību gaidīju ziemu un pirmo sniegu. Prieki gan bija īsi, jo kādā aukstā ziemas dienā ziķerīgie kaimiņu puikas pamanījās man pielavīties tuvu klāt un izšaut plaukšķeni. Rezultāts: caurums kažokā, pēriens mājās un asaras.
Nu, jau man pašai ir divi mazbērni un laukos vairs nedzīvoju, bet pie mājas, kurā tagad dzīvoju, aug liels pīlādzis. Un katru gadu, kad pīlādzis sāk sārtot, tad ar smaidu atceros pīlādžu aleju, vecmāmiņu un savu kažociņu!
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X