Klausoties tik daudz stāstu par laimes kokiem, arī es vēlos pastāstīt savu stāstu. 

Mana bērnības laimes zeme saistās ar vecmāmiņas un vectēva mājām. 
Mājas nosaukums "Krūmiņi", tātad reiz tur bija daudz krūmu un krūmiņu. 
Kad pēc baronu laikiem dalīja zemi, vecvectēvam arī iedalīja 20 ha zemes. Lai arī krūmiem aizaudzis, bet savs stūrītis zemes, kur savas saknes vīt.
Līdz ar to arī mājas ieguva savu vārdu "Krūmiņi".
Nezinu, vai visur, bet Kurzemē bija raksturīgi katram mājas iedzīvotājam pie savas mājas iestādīt ābeli. Cik atceros, ābeļdārzs bija liels, jo arī ģimene bija liela. Vecais tēvs ļoti rūpējās par dārzu un laika gaitā tika sastādītas vēl citas ābeles, ķirši, plūmes, bumbieres. Dārza stūrī bija liels osis. Tas bija vecātēva brāļa, kurš bija lidotājs (karā gāja bojā).
Vecaistēvs apprecēja mežsarga meitu, manu vecomamu. Viņai ar ābeļdārzu bija par maz. Un tā "Krūmiņos" ienāca lielie meža koki. Gar iebraucamo ceļu sētā bija bērzi - vecāsmammas, mammas un vecātēva. Tad sekoja vecāsmātes ozols, mammas liepiņa un vecātēva ozols. Pagalmā bija aka, pie kuras krustmāte savos bērna gados iestādīja kastani. Tas bija mūsu mīļākais koks; cik netika tajā kāpts, cik dažādas bērnu spēles spēlētas, un cik jaunības sapņu izsapņots. Arī maniem lielajiem bērniem bija iespēja pabūt un spēlēties manā laimes zemē.
Tagad "Krūmiņos" dzīvo jauni saimnieki un viņiem jau ir savi stāsti. 
No vecāsmammas esmu mantojusi to neizsakāmo prieku stādīt kokus, krūmus un puķes. Varbūt reizēm tas viss ir par daudz, bet tas dara prieku, spēku, ticību un harmoniju dzīvei. 
Novēlu, lai katram izdodas iestādīt un uzaudzēt savu laimes koku!