Tur viņš stāv... mana Tēva pagalmā... nu jau nav arī tēva... pirms gada devās mūžībā. Bet mūsu ozols stāv cēli un raugās debesīs, mājot sveicienus visiem tiem, kas tur augšā, ar kuriem reiz bij’ ticies šeit. 
​​​​​​Varens koks, pašā mājas pagalmā. Domājams, vairāk nekā simts gadu vecs, jo ir saglabājušās bildes, vēl no tiem laikiem, kad vecāmāte ar vecotēvu bija jauni un tad jau ozols bij’ varens un ievērojams, jo visiem ir gribējies pie viņa fotografēties. 
Tas stāv un sargā mūsu mājas. Tā zaros ir mājas putnēniem. Atceros, ka bērnībā tur pa reizei manīju pūci. Ozolam ir caurs vidus, bet cerams, ka priecēs vēl mūsu bērnus un mazbērnus, dāvājot tiem pavēni un zīles rudeņos. Šogad to ir ļoti daudz. 
Ir cilvēki, kas saka: "Kam jums tas koks, no kura tik netīrība (lapas un zīles)". Jo tas ir mūsu, mēs ar to esam izauguši..."saauguši". Man viņš ir īpašs, jo glabā atmiņas par visiem tuvajiem un mīļajiem, kuru nav vairs ar mani. Viņš ir gluži kā vectēvs, pie kura piespiežot muguru paliek tik labi...šķiet viņš čukst: "Esi stipra...tāpat kā es..."
Un es klausu... un esmu.