Klausoties tik dažādos koku stāstus, pilnīgi neviļus atausa prātā, ka man arī ir koks, par ko pastāstīt. Tā ir ābele manu vecāku mājās, kurās es tagad esmu vairāk kā ciemiņš, bet mani vecāki vēl joprojām tur dzīvo.
Atceros ābeli kopš savas bērnības. Tētis 70. gados nopirka māju, kurā jau šī ābele bija. Tā atrodas pie saimniecības ēkas, netālu no mājas. Vasarās, kad pastrādāts dārzā, vienmēr redzu, ka vecāki un mēs paši apsēžamies zem tās zariem atpūsties. Ēna tur ir laba. Ne pa velti tur ir iekārtots soliņš. Zem ābeles tiek svinēti visi mūsu vasaras un rudens svētki. Tur ir uzklāts galds. Un ja kādreiz galds ir klāts istabā, tad pēc mielasta pulcēšanās vienmēr notiek zem ābeles. Viņa tik daudz ko ir dzirdējusi! Iespējams, ka es pat nezinu tik daudz, cik tā! Ābele joprojām dod ražu. Esmu pārliecināta, ka jau pieminētajos svētkos, pulcējoties zem tās, katrs otrais mūsmājas ciemiņš ir dabūjis ar ābolīti pa pieri. Bērni iesaucas:"Au!" un neizpratnē skatās. Arī pieaugušajiem bieži vien sarunu karstumā belziens pa pieri ir pārsteigums! Bet tas, lai nezaudētu modrību. Tādā veidā var just, ka ābele ir dzīva. Bieži vien rudenī nokritušais ābols tiek pacelts un gardi notiesāts. Pēc stumbra var redzēt, ka ābele ir sena, jo stumbrs ir nelīdzens, pārcietis daudzas slimības. Un vēl vairāk sajutis mūsu pieskārienus, jo, ejot garām pa taciņu uz dārzu, tam bieži vien pieskaramies, esam stāvot atbalstījušies pret to. Atceros, ka bērnībā bieži viņu apķēru, un  kad nevarēju aiz nemiera nostāvēt, tad turējos pie ābeles stumbra. Tagad ābele joprojām dzīvo, dod ražu un reizēm pulcē ciemiņus, bet mājnieki joprojām tur piesēž atpūsties. Brāļa mazās dvīņu meitiņas tiek guldītas zem ābeles ratiņos. Gan mēs uzaugām zem ābeles, gan tagad jaunā paaudze iepazīst tās rūpes.