Izdzirdot aicinājumu pastāstīt savu koku stāstu, pirmais, kas iešāvās prātā, jāpastāsta par šī pavasara tikšanos ar savu liepu.
Bērnības mājās jau tad dārzā auga milzīga liepa. Mana interese par kokiem dārzā un mežā bija liela. Liepā tika kāpts, jo tas bija gana interesantiJ Tika lasīti liepu ziedi tējai.To liepziedu tējas smaržu mans deguns ir iegaumējis uz mūžu!
Kopš tiem laikiem ir pagājis pusgadsimts. Šopavasar nācās braukt garām bērnības mājām. Skatiens uzreiz apstājās pie milzīgās liepas-tā stāv, kā stāvējusi! Liela,kupla un stipra kā monuments. Un tavu brīnumu!... tur zālē... ziedēja dzejnieku narcišu krūmiņš, kuru bērnībā atnesu no kaimiņu tantes un iebikstīju liepas pakājē. Ne koptas, ne ravētas, zālē ieaugušas, bet lielā koka sargātas, tās sveica pavasari. Asaras pašas no sevis krita man klēpī. Biju iebridusi savā laika upē.
Un pateicos Visaugstākajam, ka man bija šī satikšanās!