Mūsu dzimtas ražīgā, izturīgā un cēlā “Oluplūme”.

Plūme tika iestādītā tālajos 50-tajos gados. Mana vecmāmiņa ar vectēvu, kā katrs tajā laikā „prasts padomju laiku cilvēks”, iestādīja to savā lauku sētā. Šāda plūme bija teju katrai ģimenei šajā apriņķī.

Nelaimīg i- 80-to gadu vidū viensēta nodega, bet cēlo un ražīgo plūmi, namamātes meita, proti, nu jau mana māmiņa, izraka un atveda uz 8 km attālu pagastu un pārstādīja jaunuzceltajā īpašumā, ko tolaik piešķīra kolhoza priekšnieks. Nu, plūme tikpat skaita kā toreiz, joprojām mūs priecē un dāvā mums savus dzeltenos augļus. Jāsaka gan, tā ir palikusi vienīgā šajā pagastā. Septiņdesmitgadīgā plūmīte, kā jau dāma gados, savu izcilo ražību ir zaudējusi... Un tomēr mēs joprojām varam baudīt tās skaisto ziedēšanu pavasarī un saldos augļus arī šobaltdien. Plūme ir īpaša, jo tā ir mūsu saikne ar maniem vecvecākiem un pat vecvecvecākiem. Jo zinu, ka pirmos dzinumus tā ir dzinusi viņu sētā, kur par plūmīti rūpējās un pirmos augļus plūca mana māmiņa, kad spēra savus pirmos solīšus. Tagad tās augļus bauda nu jau piektās paaudzes pēcteči!